11.12.2017, Pirmdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Aicinām Pārgaujas novada jauniešus aizpildīt aknetu
    Projekta “Jaunatnes politikas stratēģijas izstrāde” ietvaros tiek veikta jauniešu anketēšana ...
  • Ziemassvētku sajūtas Ungurmuižā
    Kā katru gadu, Adventes svētdienās Ungurmuiža gaidīs lielus un mazus viesus brokastīs, darbnīcās un ziemas priekos ...
  • Paziņojums par Pārgaujas novadā esošo valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu individuālo aizsargjoslu (aizsardzības zonu) noteikšanu ...
  • Ar valsts atbalstu Pārgaujas novadā uzsākta vairāku projektu realizācija
    Saņemot valsts mērķdotācijas pašvaldības pasākumu īstenošanai, šajā gadā uzsākta vairāku projektu realizācija (kopā 4) ...
  • Tiks atjaunota Sarkano klinšu infrastruktūra
    Ar ERAF atbalstu uzsākts projekts kā ietvaros tiks atjaunota Sarkano klinšu pie Gaujas infrastruktūra (Raiskuma pagasts) ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
87, pašlaik vēro: 7.

Vai plānojat apmeklēt Adventa laikā notiekošos pasākumus Pārgaujas novadā?
Neesmu izlēmis / -usi
» NOVADS » UZŅĒMĒJDARBĪBA » Aktualitātes



Jebkurā brīdī iespējams rast radošu dzirksti...


Karmena Dīcmane ir mājražotāja un saimniece ar čaklām rokām. Kopā ar ģimeni radījuši
zīmolu “Klāmaņu kūpinājumi” un ražo gardas desas, kuras tiek lēni kūpinātas ar malkas apkuri. Abi ar vīru, Daini Dīcmani, dzīvo dzimtas mājās, kuras ilgus gadus iekopuši, un, no kurām staro latviska aura... glītās, paštaisītās koka taciņās sastopas senatne un saimnieku izdoma. No vecajām klētīm izvilkti labi saglabājušies arkli un zirgu ecēšas iekomponētas kopējā pagalma simfonijā.

Dainis, kuram ir T-krekls ar uzrakstu “supertētis”, parāda, kā darbojas kūpinātavas krāsnis. Arī Dīcmaņu mazbērniem esot interese, par to, kā top kūpinājumi.

Uz sarunu Karmena sagaida, minot, ka pieķerta darba brīdī, jo nevarot jau visu laiku sēdēt ar uzkrāsotām lūpām. Saimniece par sevi smejoties saka, ka līdzcilvēkiem ar viņu garlaicīgi neesot: “Laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas nemāk apsēsties. Īsti labi jau laikam tas nav. Tad eju un urķēju visus pārējos. Ja es nesēžu, tad citi arī nedrīkst sēdēt!”.

                                                                                                                                       

Stefānija Jančevska (S.J.) : Klāmaņi ir sena saimniecība?

Karmena Dīcmane (K.D.) : Ēkas ir senču senču, veco Dīcmaņu mantojums. Šie te “Klāmaņi”, kur mēs dzīvojam, ir ļoti veci – 19. gs. ēka. Vīra senči to nopirkuši no kāda ļoti greizsirdīga saimnieka. Vēstures hronikās ir rakstīts, ka Dīcmaņu Jānis, vīra vecātēva priekšgājējs, nopircis no saimnieka Ernesta, kurš bijis ļoti greizsirdīgs... Viņam piederēja visa Klāmaņu saimniecība, kurai klāt vēl bijusi ap 50 ha meža un aramzemes... bet pats Ernests nav spējis pat lāgā strādāt... līdz ar to nav varējis atdot renti un izputējis. Tā šo vietu atpirkuši Dīcmaņu senči. Vīrs, Dainis, faktiski šo īpašumu ieguva 2004. gada 21. aprīlī.

            Kad atnācām uz Klāmaņiem, pamesta kūts bija tur, kur tagad tiek meistaroti “Klāmaņu kūpinājumi”. Vēl pagājušā gadā ēkai tika mainīta visa jumta daļa. Te, kur atrodamies, bija tāda pussabrukusi cūku virtuvīte. Es to sakārtoju tik daudz kārtībā, lai varētu nedaudz strādāt lai nebūtu tas jādara mājās. Kūtī ir krāsniņa, lai cehā būtu siltais ūdens, un ziemā, kad strādājam, mums ir arī siltums telpās. Un tā mēs sākām...

Pirmo gadu izmocījāmies šīs mazās ēkas spārnā, līdz aizpagājušā gadā te nojaucām sienu un gājām kūts daļā iekšā, kur kādreiz dzīvoja vistas. Nolēmām, ka vistas jālikvidē un jāpāriet uz savu normālu ražotni. Šī ēka ir no vecu veciem laukakmeņiem. Tagad ēkas sienas ir apdarītas, lai izskatāmies pēc ražotnes... apakšā laukakmeņu sienas biezums ir 80 cm.

 

S.J. :  Vārds “Klāmaņi” neizklausās īsti latvisks...

K.D. : “Klāmaņi” kaut kādā saistībā ir ar kādu vācu barona dzimtu, bet nezinu, kā tā cēlusies. Mūsu pašreizējā dzīvojamā ēka, vispār nemaz nav bijusi māja, bet saimniecības klēts ar vienu dzīvojamo kambari, kura tad pamazām ir pārtapusi par dzīvojamo māju.

Bet īstā saimnieku māja “Klāmaņi” ir tepat netālu un šobrīd ir pamesta. Izskatās, ka tā arī aizies bojā, jo par to intereses līdz šim nevienam nav bijis. Un vēl vienu “Klāmaņu” māju zinu. Tā kā te ir tāda liela Klāmaņu saimniecība bijusi, kura pēc tam sadalījusies. Varbūt tas pat ir kāds kultūras mantojums...

 

S.J. :   Vai nebija ilgas pārdomas par to, ka jānāk dzīvot šeit laukos un jāatjauno mantojums?

K.D. : Mēs ar vīru ilgi spriedām, vai nāksim, vai tomēr, nē... jo nolaists viss te bija ļoti. Darbs milzīgs ir ieguldīts. Kad atnācām, tad ņēmām pirmo kredītu, lai vipār varētu ieiet tajā mājā dzīvot... tā bija diezgan graujoša. Kad mēs atvedām vērtētāju, viņš kūti novērtēja par lielāku vērtības summu, kā mūsu māju. Tad mēs spriedām, vai, un, cik tālu turpināt te visu... Bet vīrs teica, ka tā kā tas ir dzimtas īpašums, tas mums ir jāatjauno.

 

S.J. :   Plašais dārzs arī pašu iekopts?

K.D. : Dārzs... viss ir mans darbs. Iebrauc cilvēki vasarā un prasa: “bet kā Jūs tiekat ar visām tām puķēm galā?”. Es tās kaplēju... nevienu puķi neravēju, nerauju nezāles laukā. Es nogaidu, kad karsta saulīte parādās, noeju ar kaplīti riņķī, un saulīte pati visas nezāles izžāvē. Dārzs man ir hobijs. Šovasar bija pilni ķiršu koki, kā nevienu citu gadu. Arī “Skoroplodnaja” plūmīte smagiem, atstutētiem zariem... visa dzeltena bija.

 

S.J. :   Jums ir skaista, radoša akmeņu dobe...

K.D. : Ak, tā ir mana slinkumdobe! No mazas dobītes, kurā bija nelūgti saauguši īrisi, un viss kaut kas cits... tapa skaista akmeņu dobe. Agrotīkls pāri... jaunā augsnes kārta klāt, akmeņi virsū. Tagad pavisam cita augu kompozīcija.

 

S.J. :  Kāds ir jūsu kūpinājumu klāsts?

K.D. : Mums visu laiku kaut kas top. Tagad arī mums jauna produkcija iznāca vasarā - vistas kapātā desa. Visas receptūras ir manējās, neviena nav špikota. Tas, ka esmu reģistrējusies kā mājražotāja, dod man tiesības domāt savas receptes, nekas nav jāpatentē. Vienīgais, ja tas produkts aiziet tirdzniecībā, tad mēs vienojamies ar Pārtikas Veterināro dienesetu, ka jātaisa produktam analīzes un jāsaņem akcepts.

 

S.J. :  No kurienes jums piegādā cūkas?

K.D. : Mēs cūkas ņemam no viena zemnieka Inciemā. Latvijas cūku ar visām pavadzīmēm, kuras nāk no Ulbrokas. Ulbroka ar mani, tik mazu cilvēciņu, īsti runāt negribēja. Viņi ir lieli Latvijas cūku audzētāji, vieni no labākajiem. Un poļu iesūtītās cūkas es negribēju. Pašā sākumā es arī ar tām biju pamēģinājusi, bet tā ir sīkstāka gaļa... Salīdzināju, izkūpinot gaļu gan ar poļu, gan latviešu cūkām. Domāju, ka tā tehnoloģija cūku audzēšanā ir viena un tā pati - kas poļiem, tas Ulbrokai - tas pats kombikorms un ūdens, bet gaļa tomēr atšķiras. Man ir grūti pateikt, kas īsti veido to atšķirību. Audzētāji jau arī visu neizpauž. Bet uzņēmums ir kontrolēts... tur audzēšanas apstākļiem vajadzētu būt kārtībā.

            Grūti ir atrast labu cūkas gaļu. Es domāju, ka kvalitatīvs audzētājs nebūs neviens. Cūkas audzējot biznesam, neviens to nedara līdz galam kvalitatīvi. Viennozīmīgi gribētu nopirkt cūku, kas audzēta ar kartupeļiem un miltiem, bet domāju, ka tas nav iespējams. Un, ja tā tāda arī ir, tad mūsu biznesam tas atkal nav par nopērkamu cenu, lai  viss atmaksātos. Kārtīgi barota cūka līdz ar to būs treknāka, uz ko atkal cilvēki ļoti skeptiski skatās... Ja mums kādreiz trāpās tāda resnāka cūciņa, tad es nezinu, kā viņu notirgot. Cilvēki no taukiem baidās, nesaprot, ka tas ir veselīgi...

 

S.J. :   Jūsu kūpinājumi arī veikalos sastopami?

K.D. : Uz veikaliem mēs produkciju nesūtām. Neesam tik lieli, lai spētu veikalus nodrošināt. Es izkūpinu nedēļā trīs ar pusi cūkas. Ir pat man bijusi doma pašai kaut kad uztaisīt veikaliņu, bet es saprotu, ka knapi varu nodrošināt tos tirdziņus, uz kuriem braucu. Šobrīd mēs braukājam pa Straupi, Skulti, Gulbeni un Saulkrastiem. Tad man ir jāpadomā par to, ka jātaisa lielākas kūpinātavas un jāražo ar lielākiem apjomiem. Pie mums uz mājām arī brauc pirkt gaļu. Un mēs braucam pie cilvēkiem. Ja tirdziņi pārklājas, iesaistāmies visa ģimene - viens aizbrauc uz Gulbeni, otrs uz Skulti un tā tālāk.

 

S.J. :  Esat jau diezgan atpazīti?

K.D. : Atpazīstamībai mūsu tirdzniecības teltij virsū ir rakstīts “Klāmaņu kūpinājumi” un telefona numuriņš (smejas). Varbūt, ka mēs varētu vairāk darīt kaut ko lietas labā. Bet šobrīd, jau trešo gadu nodarbojoties ar mājražošanu, esam ieguvuši zināmu atpazīstamību un mūsu produkciju cilvēki ir iecienījuši. Ar laiku jāpaplašinās varbūt... bet lai to varētu, tiešām jādomā, ka ir vajadzīgs kāds kredīts vai jāraksta kāds projektiņš, no kuriem es atkal nedaudz baidos... bet to jau varētu apgūt.

 

S.J. :   Vai Jums ir bijusi iepriekšēja pieredze projektu rakstīšanā?

K.D. : Nav bijusi, bet būtu interese. Ja rakstītu projektu, tad par to, lai varētu ierīkot lielākas krāsnis. Uz šo brīdi man ārpusē ir “pēc veco laiku tipa” divas kūpināmās krāsnis... zem nojumes, kur maksimums ir līdz trīsarpus cūkām ietilpība. Jaunas varētu ierīkot tepat iekšā ražotnē, bīdīties uz priekšu. Mums ir atstāta daļēji atremontēta vietiņa te. Pašreiz gan esam apstājušies finansiāli. Tādi piederumi kā nerūšējošā tērauda vannas, tas maksā milzu naudu. Šī te mašīna, piemēram, ar kuru iemaisu garšvielas gaļas masā, man ir tikai no pagājušā novembra.

Pats sākums bija vēl smagāks – nebija mašīnas, visu darījām ar rokām! Tad tāda irdenāka tā desas masa bija. Ar rokām to stingrību nevar tādu panākt. Ļoti pamatīgs maisīšanas process ir vajadzīgs. Līdz ar to stingru desu rezultātā ir patīkami griezt, cilvēkiem tādu labāk arī patīk pirkt. Tāpat kā kotlešu masu, jo vairāk sitīsi, maisīsi, jo stringrāka kotlete būs. Man viena desas porcija maisāmajā mašīnā, intensīvi maisoties bez pārtraukuma, ir ātri gatava... apmēram pusstundas laikā.  

 

S.J. :  Uzkalniņā jums arī ir maza, romantiska kūpinātava.  Vai to izmantojat?

K.D. : Tā bija mūsu pirmā kūpinātava. Tagad mums tā ir kā relikvija. Tās krāsnis, ko tagad izmantojam, paši arī uzcēlām. Padomu prasījām vienam pazīstamam kungam no Saulkrastiem. Viņš mācīja kā jāierīko krāsnis ņemot vērā vēja virzienu, un citas gudrības.

Ļoti bieži man tirdziņos prasa, kāpēc man ir tik gaiša gaļa: “Tā tak nav uz malkas kūpināta, ko jūs man stāstīsiet!”,“Nē”, saku, “mums ir tikai kūpināta uz malkas”. Kūpinātavai priekšā ir sakrāmēti akmeņi, lai nenāk iekšā tiešais uguns... un truba līdz kurinātavai, kura ir trīs metrus gara. Mēnesī reizi tīrām kūpinātavas, lai tās nekvēp un nav melnas. Jo tagad ļoti aktīvi cilvēki runā par benzopirēnu, kas esot tomēr diezgan kaitīgs cilvēka veselībai... atklāts, ka var veidoties audzēji. Uzmanu arī krāsnīs temperatūru, vienā šobrīd  ir 104 grādi. Garša no temperatūras nemainās, bet kūpināšanas ilgums gan. Kā arī, jo pilnāka kūpinātava, jo ilgāk šim procesam jānotiek. 

 

S.J. :   Kādus garšaugus iemaisāt desām?

K.D. : Izmantojam ķiplokus, ķimeni, sāli, piparu - no šī maisījuma rodas mūsu parastais “Mednieciņš”. Tad ir lielā līkumdesa, kurā ir 12 piparu maisījums, līdz ar to tās garšas abām desām krietni atšķiras.

 

S.J. :  Vai ir domāts par eksotiskiem garšu eksperimentiem?

K.D. : Domāts ir un arī eksperimentēts. Piemēram, ar drupināto garšvielu maisījumu, kas pašai ļoti smeķēja. Devu degustēt, bet ne viss jau cilvēkiem patīk. Līdz ar ko esmu pieturējusies un palikusi pie klasiskām garšām. Gaļas produkts jau ir tāds, kuram ir īss mūžs, tāpēc cenšos tā, lai man nebūtu pārpalikuma... jo tad man būtu jādomā, kā cilvēkiem iemānīt par kādām atlaidēm vai tas aizietu bojā. Cenšos, lai vienmēr būtu tā svaigākā produkcija.

 

S.J. :  Vai jaunu produktu tirdziņā ir viegli pārbaudīt?

K.D. : Kad devām degustēt kapātās vistas desu ar zaļumiem un pētersīļiem, cilvēki teica, ka ļoti garšīgi, bet bijām pāržāvējuši un masas konsistence arī bija jāpielabo. To jau tikai paši jutām, kas ir kļūdas un kas būtu jāpārtaisa. Palabojam, uztaisām mazu daudzumiņu atkal, dodam degustēt, un, kad visi ir apmierināti, arī mēs... tikai tad laižam apritē.

Mums ir bijis tā, ka atnāk uz tirdziņu un jautā, “Kas jums ir tas garšīgākais?”... Tad mēs tā saskatāmies, jo mums jau pašiem liekas, ka viss. Esam ļoti pieraduši pie savas produkcijas, ka pat grūti citādi atbildēt. Ir reizes, ka ģimenei pat nepaliek nekas pāri no tirdziņa. Vispirms klientiem. Paši ēdam, ja paliek kas pāri. Bet paēduši mēs esam (smejas).

 

S.J. :   Jums ir kādas kopīgas tradīcijas, kā lielai ģimenei?

K.D. : Bērni faktiski dzīvo te, pie mums. Jau izauguši un mums palīdz. Katrs par sevi arī strādā. Meita fizioterapeite, arī studē tālāk. Viņai jau savs dēliņš. Pa nedēļu katrs savos darbos, bet kad visi sabrauc nedēļas nogalē kopā, tad esam septiņi cilvēki. Ģimenes tradīcijas – pie lielā saimniekgalda klājam pusdienas, bļodas galdā, kā vecos laikos, un runājamies par to kā katram ir gājis.

 

S.J. :  Kādam jābūt mājražotāja raksturam?

K.D. : Ar jebko, manuprāt, ko uzsāc... ir jābūt ļoti uzņēmīgam – nevari apstāties pie pirmajām grūtībām. Krak, brak, metam malā. Ir ļoti viegli nomest visu malā. Bet ir jācīnās, ir jāiet uz priekšu. Jo jebkurā brīdī ikvienam kaut kas var atgadīties, bet ir jāmeklē risinājums.

Vispār viss šis radās ļoti spontāni. Ar to, ka es saku vīram: “viss, mēs taisam paši savus kūpinājumus”, bet viņš man saka: “ak, tu dieniņās, kur šajos laikos, tik daudz konkurentu?!.”. Es teicu: “Nu paņemam, nopērkam pirmo puscūciņu un vienkārši paprovējam”.

Pirmo uztaisīto desas provi devām degustēt, kad aizbraucām uz Inčukalnu pie saviem radiem un viņu draugiem. Viņiem iegaršojās. Bet gaļa bija palikusi nedaudz pāri... Atbraucām mājās un vīrs saka: “Jā, nu kā tad mēs tagad to naudu atpakaļ dabūsim, kas ieguldīta?” Es pārliecināju, ka, pirmkārt, jau atpazīstamība ir jāiegūst, nevajag raudāt pašā sākumā (smejas). Vārds pa vārdam, solis pa solim... un nopirku vēl vienu cūku, kuru izkūpināju. Aizbraucām uz  Skultes tirdziņu, tur visu uzreiz izpirka, arī to, kas no Inčukalna palika pāri... šoreiz atbraucām mājās un tika sajusta panākumu garša un gandarījums. Vīrs berzējot rokas teica: “Kūpināsim!”.

            Ja biznesā sākumā aizmet plinti krūmos, tad atsākt atkal ir grūtāk kā vienkārši cīnīties un turpināt. Uzņēmībai ir jābūt ļoti, ļoti lielai. Tad vēl jābūt gatavam un spējīgam meklēt sadarbības partnerus. Tos esmu ieguvusi caur pazīstamiem cilvēkiem.

 

S.J. :  Jūs gribētu apgūt vēl neapgūtas teritorijas pašreizēja biznesā?

K.D. : Gribēt jau... es gribētu. Bet vispār esmu padomājusi – vai man to vajag? Domāju, ka varētu jau vairāk darīt, bet patiesībā jau tagad esam ļoti noskrējušies. Tad vajadzētu vēl kādu cilvēku palīgā. Dēls man brauc palīgā uz tirgu, jo tur ir jāmāk komunicēt ar cilvēkiem un viņam uz to ir talants. Atnāk cilvēki, kas tev uzlabo garastāvokli, bet atnāk arī tādi, kas sapīkuši. Bet ar visiem jāmāk runāt. Ir gadījies, ka ziemā atnāk vīrietis un gaidā rindā, lai pagaršotu desu, auksti, protams. Pašam ādas kurpītes kājās un dīdās, grib priekšā līst visām kundzītēm: “Kā, man tagad desas, lai pagaršotu, arī jāstāv rindā?”, es saku: “Kundzes arī stāv rindā, un auksti ir visiem.” kungs sapīka un aizgāja.

 

S.J. :   Izstāstiet, kāpēc pie šķūnīša Jums ir zirgu rats, kas, manuprāt, ir ļoti raksturīgi viensētām laukos?

K.D. : Pagājušā gadā atjaunojām šķūnīti. Senčiem bija visa zirgu tehnika, kura tika saglabāta šķūņos. Man liekas, tas ir nesen tā iesācies, ka cilvēki velk laukā no šķūņiem to veco mantojumu, jo saprot, ka tas tomēr ir kaut kas skaists un to var arī izcelt. Mums arī ilgi tas viss stāvēja noglabāts un neredzams, bet, par cik nesen, arī esam pievērsušies intensīvāk videi mums apkārt, tad vilkām laukā un domājām, kā tam izskatīties. Idejas man rodas. Laikam jau mūsu dzimtā nav nevienam gēnos tas mākslinieka dotums uz āru bijis, bet es smejos un saku, ka man tas automātiski atnāk, kad darbojos. Procesā top radošās idejas. Laikam jau jebkurā brīdī iespējams rast radošu dzirksti... arī desu kūpināšanas procesā. Bet droši vien, ka tā desu kūpināšana ir radusies tāpēc, ka iekšā sēž tas radošais gars, nevis otrādāk. Ja viņš ir, tad viņš izpaudīsies gribot negribot, vienā vai otrā formā. Pie jebkura darba vajag būt tam radošajam. Pats par sevi jau nekas nerodas. Pie tās pašas gaļas pārstrādes ir jābūt talantam, lai būtu laba produkcija. Gan klientu, gan paškritiku visi produkti ir izturējuši. Ir jāmācās no kļūdām, tāpēc man ļoti patīk, ka cilvēki ir atklāti un var pateikt, ja kaut kas viņiem arī nepatīk.

 

S.J. :   Arī pagrabs Jums ir senatnīgs... Vai arī tajā radošo procesu iznākumi glabājas?

K.D. : Šogad beidzot to atjaunojām. Jā, pagrabs ir sens. Vīrs sākumā teica, ka tas gan jāber ciet, bet teicu, ka nekādā gadījumā to nedarīsim... ziemas krājumiem noderēs. Teicu, ka, savam priekam, taisīšu mājās vīnu kā papildus nodarbi. Mājās no kā taisīt netrūkst – ir ķirsi, plūmes un jāņogas. Āboli daudz. Tā ar katru gadu kaut kas tiek “pieķerts klāt”. Es vienmēr saku: “Nē, man nevajag šo visu... kas tas par darbu!”, bet vīrs man saka, ka tās runas vien esot - “kā Tev nevajag darbu, bez darba sēžot Tev miera nav!” Kā sacīt jāsaka: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas darba nebijās, zināja to padarīt!”.

 

Stefānija Jančevska