19.02.2019, Otrdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • ATCELTAS zemledus makšķerēšanas sacensības
    23. februārī plkst. 10.00 uz Raiskuma ezera ATCELTAS...
  • Aicinām iedzīvotājus izteikt viedokli par Rozulas skolas tālāku izmantošanu
    Izsaki savu viedokli - aizpildi anketu!
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
933, pašlaik vēro: 27.

Vai esat apmierināts/-a ar autoceļu mehanizētās attīrīšanas no sniega kvalitāti 2018./2019. ziemas sezonā Pārgaujas novadā?
» Sākumlapa



Pieredzes stāsts: Straupes pagasta sētās viesojoties

      Godos pavadīta Saimniekballe, nominācijas sasniegušas īpašniekus, sadziedētas dejojot noberztās kājas, bet puķudobes, nomainījušas krāsu gammu, turpina priecēt acis. Iegūtās emocijas turpina dzīvot, radot sajūtu, ka cilvēki lepojas ar savu dzīvesvietu un rūpējas, lai tā priecētu ne tikai pašu acis un sirdis. Un nav svarīgi, vai ļaudis savās sētās dzīvo visu gadu, vai tikai vasaras periodā. Izdoma, ieliktā enerģija, pūles un arī līdzekļi padara katru māju un sētu tik vienreizīgu un acij tīkamu.

          Paldies, ka ir tāda iespēja būt par "Sakopto sētu" komisijas locekli. Tas šogad deva man vienreizēju iespēju piecas dienas izbraukt pa sev mazāk pazīstamo novada puso un pieredzēt to, ko citādi nekā cilvēks nevar iegūt. Nevar taču tā vienkārši iet sētā, kas patīk, un tērzēt par dabas un dārza jaukumiem ar tās saimniekiem. Tādi braucieni ir ne vien iespēja apskatīt sava novada sētas ar visu to skaistumu un savdabību, bet milzīgs prieks satikties ar milzumu līdzcilvēku, par kuru esamību neesi līdz šim pat zinājis. Latvietis ir un paliek cilvēks, kam svarīgs kontakts ar zemi, kaut tā būtu tikai puķu podā. Vai citādi tik daudz pilsētnieku izvēlētos uzturēt lauku īpašumus, kaut iznāk tajos padzīvot tikai īso vasaras brīdi. Tādā braucienā atkal un atkal saproti, kāpēc Latvija ir tik īpaša, kāpēc gribas te dzīvot, un atgriezties, lai kur arī būtu pabijis un ko ievērojamu redzējis citviet.


           Mani pilnīgi un galīgi savā burvības varā pārņēma saglabātās, atjaunotās un ar mūsdienīgiem elementiem bagātinātās vecās guļbūves Lielstraupes pusē un pa kādam elementam Straupes centrā. Tās bija dzīvojamās mājas un klētiņas, kuras tik patīkami liek domāt par cieņu pret senčiem un to, cik pamatīgi tomēr prata būvēt 19.gs.beigās un 20.gs. sākumā. Katru reizi, iebraucot sētā un ieraugot melnas guļbaļķu sienas, es jau sajutos kā sagaidījusi kārtējo brīnumu. Savs cēlums piemīt senām mūra celtnēm, skaistas arī pēdējā gadsimtā celtās ēkas. Bet vecai, melnai guļbūvei tomēr pieder kāds valdzinājums, ko nedod neviens cits materiāls. Un saprotams, ka ēka nav nekas bez savu saimnieku darbīgajām rokām un savu dzīvesvietu mīlošas sirds.

Īpaši uzrunāja cilvēku viesmīlība, vēlēšanās pastāstīt par paveikto, iecerēm, par to, kas šķiet svarīgs dzīvojot attālu no centra un vēl attālāk no pilsētām.

     
  Dabiskums, tas laikam būs tas vārds, ar kuru izteikt vispilnīgāk sajūtas, kas pārņem glīti sakoptā, ar senatnes elpu apdvestā sētā. Šķiet, ka dzīves steigai nav nozīmes, cilvēks ir mierīgs un harmonisks tādā vidē. Pašsaprotami, kaut šodienas steigai neparasti, skanēja “Bebrugala” cilvēku jaukie vārdi vienam par otru, par pašvaldību un dzīvi vispār. Te nebija jūtama steiga, jel kāds stress, ambīcijas vai savas personas nozīmīguma izcelšana. Cilvēki dzīvo rimti un mierīgi, tiem visa kā pietiek. Tāda attieksme iedvesmo un liek padomāt, cik tad cilvēkam vispār vajag, lai justos labi. Draudzīgas savstarpējās attiecības ir visa pamatā, kad izpalīdzīgs kaimiņš tuvumā, arī materiālās vajadzības tad atrisinās daudz vieglāk. Paldies visiem jaukajiem cilvēkiem, kurus man bija tas gods apmeklēt!
      

Jauki un sakopti izskatās pļauts mauriņš, bet aizdomāties liek teikums, ka, kamēr ligzdo putni un zied puķes pļavā, zāli pļaut nevajag. Dzirdot šādu attieksmi, neviļus jādomā, kas tad ir galvenais sakoptības kritērijs. Attieksme pret savu apkārtni raksturojas attieksmē pret dzīvo radību blakus mums, pret mums pašiem, un tiem, kas dzīvos pēc mums. Tāpēc atkritumu šķirošana un īpaši - plastmasas nodošana pārstrādei ir tik ļoti svarīga. Tās dedzināšanas rezultātā iegūtās vielas ir neredzamas, ar dūmiem uzkāpj debesīs, bet vēlāk nolīst pie mums atpakaļ, sagandējot augus, kurus ēdam, atstājot paliekošas sekas mūsu veselībai. Šī atkāpe no patīkamo sajūtu apraksta nevarēja nebūt, jo ir pārāk nozīmīga, un man ļoti gribētos, lai tāda attieksme nebūtu jāpiedzīvo.

         Dažkārt sakoptību galvenokārt redzam nopļautajā mauriņā, bieži dusmojamies uz pienenēm, mārpuķītēm, vai āboliņu – atkal saziedējis, atkal jāpļauj. Kopjam dažnedažādus augus, puķes, kolekcionējam, skatāmies, vai tikai kaimiņam nav kas interesantāks un tad steidzam iegādāt to pašu vai skaistāku. Reti kurš domā, ka bitei jau arī vajag, kur ganīties, ka pārāk bieži „skūts” mauriņš ar laiku zem sevis saaudzē sūnu un nemaz nav tik skaists. Tāpat nav slikti padomāt par to, cik degvielas tiek izkūpināts gaisā, pļaujot bieži un lielas platības. Rocība atļauj, arī laiks un patikšana ir, bet vai vajag?


Antra Priedīte,
„Sakopta un videi draudzīga sēta Pārgaujas
novadā 2015” konkursa Straupes komisijas locekle


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv