17.08.2019, Sestdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Saimniekballe
    17. augustā Ungurmuižā notiks Saimniekballe ...
  • Pašvaldībai piederoša nekustamā īpašuma "Rozulas skola" izsole
    Pārgaujas novada pašvaldības īpašumu komisija rīko atklātu atkārtotu (otro) mutisku izsoli ar augšupejošu soli nekustamā īpašuma „Rozulas skola”, Stalbes pagastā, Pārgaujas novadā.....
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
1166, pašlaik vēro: 19.

Vai esat apmierināts/-a ar šīs vasaras laikapstākļiem?
» Sākumlapa



Možā grāmatu vāku meistare Irēne

Ar ādas apstrādes meistari satiekamies viņas ģimenes mājās “Tauriņos”. Mani laipni sagaida sargsuns Juka un pati Irēne. Tieku draudzīgi aicināta iekšā, lai varētu sākt interviju.

Elīna Elekse (E.E.): Izpētot Jūsu biogrāfiju, redzu, ka Jūs jau no agras jaunības esat sapratusi, ka vēlaties darboties ar ādu. Kā Jūs izvēlējāties, ka āda būs tas materiāls, ar ko strādāsiet?

Irēne Martinsone (I.M.): Mums sen, sen, sen atpakaļ pamatskolā bija mākslas vēsturnieks Pujats. Viņš gan tagad jau ir aizsaulē. Viņš arī pasniedza Lietišķās mākslas vidusskolā, manā laikā tā vēl bija Daiļamatniecības skola (šobrīd jau tā ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola E.E.). Viņš mums, dažām meitenēm, kad notika zīmēšana, ieteica iet uz šo skolu, solot iemācīt zīmēt, un pastāstīja, kādas tur ir nodaļas. Mēs bijām aizgājušas uz atvērtajām durvīm, kā tas ir arī šobrīd, un paskatījāmies darbus – keramiku, ādu... Tā, nu, es izvēlējos ādas. Man izdevās tur ietikt iekšā, un tā mēs kursā bijām piecas, un visas piecas arī nobeidzām. Sauca mūs par piecīšiem. Mēs pēc katra kursa beigām, kā beidzās skola un sākās vasaras brīvlaiks, gājām fotografēties. Tāds trakums mums bija.

E.E.: Esat dzimusi Rīgā, kas Jūs pamudināja pārcelties uz Raiskuma pusi?

I.M: Jānis (Irēnes vīrs E.E.) gribēja savu atsevišķu darbnīcu, lai varētu izpildīt pasūtījumus. Rīgā darbnīcu nebija iespējams uztaisīt mana tēva īpašumā, jo bija par maz vietas. Un tā kā mums šajā apkārtnē bija vairāki draugi – tēlnieks Jansons Andrejs, dizainists Pinnis Raimonds, Jonis Dronis – un tā, vārds pa vārdam, vārds pa vārdam, ka meklējam kaut ko, un beigās atradām “Tauriņus”. Mājas saimniece Alvīnes tante, kad mēs atnācām, šeit vēl dzīvoja, un mēs viņu paņēmām mūža maizē. Tā mēs te atnācām uz 78. gada jauno gadu. Pirmos divus gadus es braukāju uz darbu Rīgā, strādāju par skolotāju ādas nodaļā. Sakārtoju stundas tā, lai man tik divas dienas ir jābūt darbā, bet tas bija diezgan pagrūti. Tad jau nebija nekādas mašīnas, mēs stāvējām garā rindā Mākslinieku savienībā, līdz mums piešķīra žiguli, garo pikapu, lai varētu pārvadāt darbus. Sākums bija skarbs. Māja ar tad tāda nebija, kā tagad. Sākām ar vēdināšanu, jo saimniece dzīvoja tikai vienā istabā, pārējās nebija tā kurinātas. Kad mēs te atnācām, man bija 33 gadi, tagad jau pie 70, pāri. Otras puses lielāko mūža daļu mēs esam šeit nodzīvojuši. Ar mājas saimnieci mēs nodzīvojām gandrīz divus gadus, vedām uz jūru, izrādēm Rīgā, kā viņa priecājās. Taisni žēl, ka cilvēks ieracies tai trakajā kolhoza dzīvē, neko neredz. Bija, kas gan jau cemmējās par mums, ka mēs izmantosim un tādā garā, bet mēs visu korekti nokārtojām ar radiem. Ir dažādi cilvēki. Kas gribēja, tas lai purkšķ, jo purkšķētāji būs vienmēr.

E.E.: Un kā Jūs sevi raksturotu?


I.M.: Es purkšķētāja nu gan neesmu. Ja kaut kas man ir, tad tas paliek manī. Es cenšos būt pozitīva un smaidīga. Ja es eju cilvēkos, tad es cenšos neizrādīt vai man sāp gurns vai man ir slikts garastāvoklis.

Paralēli Irēnes kundze (tā viņu gribas dēvēt jau no pirmā acu skatiena, jo viņa ir tik žiperīga un eleganta izskata) izliek savus meistardarbus uz galda, lai varu tos aplūkot. Tās ir dažāda lieluma un biezuma grāmatas. Katrs vāks ir unikāls un neatkārtojams. Katram darbam ir savs stāsts…

E.E.: Vai esat izlasījusi visas grāmatas, kuras esat iesējusi?

I.M.: Es cenšos. Lai būtu tā doma par grāmatu, lai vāks atbilstu saturam.

E.E.: Kādiem ir jābūt priekšnosacījumiem, lai mācētu šādi iesiet darbus? Nopratu, ka jāprot zīmēt.


I.M.: Jāpadomā, ideja ir nepieciešama.  Tad no kartona izgriežu skicīti un tā jau aiziet...

E.E.: Cik ilgs laiks ir nepieciešams viena vāka izveidošanai?


I.M.: Diezgan. Katrs burtiņš ar nazīti ir jāizgriež un pēc tam jāieveido, lai tas ir lasāms, nevis nevar saprast, kas tas ir. Visus darbus taisu ar desmit pirkstiem un divām rokām.

E.E.: Vai atceraties pirmo grāmatu, ko iesējāt?


I.M.: Tā bija viena Remarka grāmata. Tā bija vēl skolas laikā, kad skolotāja mums mācīja franču sējumu. Tas bija sarežģīts sējums.

E.E.: Kā Jūs vērtējat, kā mūsdienās strādā ar ādu tieši vāku iesiešanā?

I.M.: Manuprāt, ir diezgan problemātiski. Mums bija programma, ko mēs darījām 1.kursā, 2., 3.,4.,5., kādus ādas darbus uztaisījām, līdz palēnām izgājām līdz diplomdarbam. Mēs strādājām ar materiāliem. Katrs uztaisīja savu kompozīciju, un pēc tās uztaisīja darbu. Tagad tas viss ir zudis. Uzliec ideju uz planšetes, tagad to ar ir viegli ar kompjūteru izdarīt, mēs to darījām ar rociņu. Vairāk nestrādā materiālā. Turklāt tagad skola neko vairāk nedod, ādas ir jāpērk pašam. Mūsu laikā deva. Un, ja tas skolnieks negrib taisīt diplomdarbu, viņš var, piemēram, palūgt man. Viņam pietiek ar ideju – planšeti.

E.E.: Kāds varētu būt iemesls, kādēļ tā?


Mēs vēl pēdējie, trakie, kas esam, bet ir jānāk jauniem vietā. Bet viņi nezina, kā programmu taisīt, ko pasniegt. Viņi nemāk taisīt šos darbus, tas vairs nav tas amats. Liela problēma šobrīd ir arī ādas. Ādu Latvijā vairāk nav. Pēdējo paku es pasūtīju no Jelgavas ādas fabrikas. Viens puisis ved no Vācijas ādas, bet tās ir biezākas, man vajag līdz 2mm, ja vēlos, ko veidot, tad es tās plāninu.

E.E.: Vai zināt, cik grāmatu esat iesējusi?

Darbu ir daudz, tos nevar saskaitīt. Mums ar Jāni ir bijušas daudz personālizstādes: Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un citās vietās. Padomju laikos piedalījos arī Lietišķās mākslas izstādēs tepat Latvijā. Rudeņos vienmēr bija izstādes ar skaistiem darbiem. Maskavā ļoti cienīja mūsu darbus, bija daudz pasūtījumu. Veidoju vākus arī albumiem, viesu grāmatām.

E.E.: Irēnes kundze, stāstot par izstādēm Vācijā, ik pa laikam pasaka kādu vārdu vācu valodā, tādēļ jautāju, kā ir ar valodām? Vai māksliniekam bija labi jāzina valoda, lai brauktu uz izstādēm? Vai valoda jau nav piemirsusies?


I.M.: Bija mācīta vācu valoda skolā, bet, protams, pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Kad braucām uz izstādēm Vācijā, es paļāvos, ka Jānis zina vāciski, kas tad man. Man bija mazā vārdnīciņa līdzi, bet es ar to netiku cauri. Atbraucām mājās, un es “Druviņā” izlasu sludinājumu, ka pasniedz privātstundas vācu valodā. Es čik-čik piezvanu. Man atsaucās ģimnāzijas skolotāja Maruta Vēvere, un tā es sāku mācīties valodu. Nu, mēs ar Marutu tiekamies vēl šobaltdien, un, kad man ir vaļa, es uz kādu stundiņu aizbraucu, un mēs šprehenējam tik pa vāciski. Maruta man ļoti labi ikdienas valodu iemācīja. Es palasu arī grāmatas vācu valodā. Es priecājos, ka varu to izdarīt.

E.E.: Ko Jūs vēl gribētu iesiet, vai ir kāds neīstenots darbs?

Diezgan daudz jau ir sasiets. Interesanti jau ir. Iesiet tā, lai paliek bērniem, mazbērniem, nākamajām paaudzēm. Ja, nu, gadienā esat Rīgā, varat aizbraukt uz Gaismas pili, tur varēs aplūkot oriģinālus ādas iesējumus. Dizaina mākslas skolā (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā E.E.), kas ir Valdemāra ielā, norisinājās izstādē “Rainis-kopotie raksti”. 11.sējums “Spēlēju, dancoju” ir mans darbs. Pēc izstādes beigām šo darbus atdāvinājām Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, lai visi var tos apskatīt.

E.E.: Jums ir interesants vārds “Irēne”. Noteikti ārzemnieki šo vārdu jauc retāk, nekā latvieši, jo mums pierastāks ir vārds “Irēna”, ar “a”.


I.M.: To jau uztaisīja Padomju laikā, no krieviem pielika to “a” klāt. Man dzimšanas apliecībā ir Irēne, un manam vectētiņam bija kalendāru grāmatas līdz 44. gadam, kuras man no viņa laikiem ir palikušas, un kalendārā bija Irēne. Bet tad pielika to “a” burtu, un tā arī palika.

E.E.: Tā kā gads ir tikko iesācies, ko Jūs novēlētu Pārgaujas novada iedzīvotājiem un avīzītes lasītājiem?

I.M.: Galvenais, lai saglabā možu garu. Apkārt ir tik daudz negāciju, tādēļ ir jāsaglabā možums, pozitīvisms sevī pašā. Neļaut sevi nospiest sliktā garastāvoklī. Paskatīties pa logu, cik tomēr mums ir skaista apkārtne. Vienā reizē es braucu no Cēsīm ar satiksmes autobusu. Ir rudens, un kļavas tik skaistas, bet šoferītis tāds nīgrs, un tad es saku: ”Šoferīt, paskatieties ārā pa logu, Jums ir Raiskuma līnija, pati skaistākā līnija!” Saglabāt cieņu vienam pret otru.

E.E.: Bet, ja tomēr uznāk nīgrums, kāda ir Jūsu laimes recepte, kā Jūs saņematies?

I.M.: Es izeju ārā. Mums ir ļoti skaista daba. Mēs iestādījām paši savu egļu jaunaudzīti, un tagad es saku: “Man ir savs egļu SPA!” Kad tur ieeju, tur tā smaržo! Un ar savu sunīti izstaigāju, un mēs jau vēl nodarbojamies ar kalna slēpošanu! Mēs visi vēl ar mazbērniem laižam uz kalnu slēpot. Pagājušajā gadā ar Jāni vēl aizbraucām uz Austriju, uz lielajiem kalniem. Kustības, kustības, kustības.

Ar Irēni Martinsoni sarunājās sabiedrisko attiecību un jaunatnes lietu speciāliste Elīna Elekse


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv