26.05.2019, Svētdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
881, pašlaik vēro: 28.

Vai piedalīsieties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atdodot savu balsi par kādu no kandidātu sarakstiem?
» Sākumlapa



Saimnieki, kas ātri spēj reaģēt uz pārmaiņām. "Dimdu jērs"...


            Artis un Dace Reiziņi (SIA "Vilarija") savu vietu jēra un aitas-gaļas tirgū, bez dārgām reklāmām, iekarojuši paši. Nedēļas nogalēs klienti viņus gaida Straupes
lauku labumu tirdziņā. Aitas un jēra gaļu, galvenokārt var nopirkt tirgos, bet veikalos tā sastopama reti. Ja ir, tad cena vidusmēra pircējam nav pieejama. Patērētāji sākuši apzināt tās vērtību - gaļas ir maz un tā ir dārga. Šodien cilvēki daudz vairāk pievērš uzmanību marķējumam... E vielas tos nereti atrunā no lēmuma iegādāties produktu, novērojusi Dace: “Šodien dzīvojam “bio un eko” laikmetā!”.

            Reiziņu mājās ir daudz priekšmetu, kas asociējas ar aitu vai nāk tieši no tās... kā arī atrodami vairāki dizaina elementi ar aitiņas simboliku. Aiz loga, ganībās, manāmi rudenī cirptu aitu bari. Aitas cērpj paši saimnieku un paši baro, atzīstot, ka tas paņem visai daudz laika... jo abi pagaidām iztiek bez palīgstrādniekiem. Būs palīgs, būs mums abiem arī atvaļinājums, smejas Artis un Dace, kuriem patīk ceļot, un, kuri sevi raksturo kā elastīgus saimniekus, kas ātri spēj reaģēt uz pārmaiņām.

 

Stefānija Jančevska (S.J.) : Kā tad pareizi aitiņu jācērpj?

 

Dace: Iemācījāmies to tīri praktiski. Iesākumā turēju grāmatu priekšā Artim, kamēr viņš cērpj..

Artis: Nepaņemot dzirkles rokā, neko jau nevar izdarīt... tikai jāpraktizējās. Bet tagad, gadus piecus, cērpjam paši. Jērus cērpjam pavasarī un rudenī, bet aitas vasaras beigās vai rudenī, jo tad tās mazāk ietekmē knišļi.

 

S.J. : Kāda izskatās jūsu ikdiena?

Dace: Tagad, kad bērnus uz skolu ved skolas busiņš, atkrīt vismaz ikrīta vešana uz skolu, un dienas paiet pašiem plānojot darba rītu saimniecībā. Ar aitkopību nodarboties patiesībā ir mazāk ķēpīgāk kā ar lopkopību. Vismaz tās nav jāslauc (smejas). Vēlāk, ap diviem, ik dienas vedājam bērnus uz pulciņiem Cēsīs. Sagaidu, kad nodarbības beidzas... tad braucam mājās un darbojamies tālāk. Bet ar citu bērnu mammām arī kooperējamies... sadalām savā starpā dienas, kurās bērnus ved katra mamma.

 

S.J. : Kurš mājās ir gaļas pavārs?

 

Artis: Dace ir gaļas meistars mājās. Es nemaz nedomāju pretendēt uz to! (smejas).

Dace: Artis ir meistars grilēšanā, respektīvi tur, kur ir iesaistīti dedzināšanas elementi.

 

S.J. : Ar ko šobrīd nodarbojieties?

 

Dace: Tagad Artis drusku vairāk kaut ko iesēj, saimnieko ar graudiem... Šogad tie ir iesēti un nokulti.. Tos glabājam, un tad, ja kādam vajadzēs, varēsim tos pārdot - griķi, auzas, kvieši, rudzi, pupas. Liels daudzums rudzu iesēts - pārsvarā priekš barības lopiem.

Zem 50 ha šogad palika zāliens aitām, ar ko pilnībā pietiek. Par cik mēs darbojamies divatā, esam nolēmuši aitu saimniecību drusku samazināt. Šobrīd mums ir ap simtu drīsdesmit aitu. Varbūt atstāsim simts.

Mēs te esam nedaudz izolēti... Gribi bioloģiski – sēdi tad savā kūniņā, jo jebkuram ražošanas procesa partnerim, jābūt pretī tieši tādam pašam – bioloģiskam. Šobrīd uz Straupes tirdziņu vedam visu, ko no aitas var dabūt. Dziju, ādas, gaļu, desas. Mēs izceļamies ar to, ka ātri reaģējam uz pārmaiņām... pielāgojamies, vienmēr izdomājam ko jaunu darīt.  Esmu iesākusi arī adīt cimdus un zeķes.

 

S.J. : Bija pieprasījums pēc vilnas zeķēm un cimdiem Straupes lauku labumu tirdziņā?

Dace: Pagājušajā ziemā sāku adīt dubultos dūraiņus, lai kaut kā transformētu vilnas krājumus. Vienīgais sliktums - nebija īsti ziema. Starp citu, man ir doma, ka varētu kaut ko viņiem piešūt, kas asociētos ar mūsu vietu, novadu. Tā, manuprāt, ir ar jebkuru lietu - uzreiz labāk izskatās, piemēram, ādas elements dizainā... ādas logo vai kas tamlīdzīgs. Manuprāt, labi izskatītos dzērvenīte.

Cimdu adīšana sākās ar to, ka no Straupes tirdziņa brauca cilvēki uz Vāciju un man jautāja, vai nevaram ko iedot suvenīriem, piemēram, aitas vilnas zeķes... bet man labāk patīk adīt cimdus. Domāts, darīts! Kādas divas nedēļas tam veltīju. Tad atdevu Rudītei Vasilei uzadītos cimdus... sēdēju un domāju – ko lai tagad dara? Jāpaada vēl... tā “ieadījos”.

 

S.J. : Gada sākumā vēl piedāvājāt kebabus, kas tagad ir topā?

Dace: Kad Straupes tirdziņš sāka darboties, papildus vilnas dzijām, ādām, svaigai gaļai, taisījām kūpinājumus, visvisādas desas un kebabus, lai pašiem būtu interesantāk. Patīkami arī vienkārši kaut ko jaunu pamēģināt. Un nav jau tā, ka nesanāca, pašiem arī likās, ka ir tīri labi... bet šobrīd gan vairs neražojam no savas gaļas neko, viss tiek iztirgots tikai svaigā veidā.

Ļoti ātri reaģējam uz jebkādam izmaiņām, jo ļoti jūtam tās apjomu ziņā. Tiklīdz kādu kūpinājumu gribi taisīt, Pārtikas Veterinārais dienests ir klāt un saka, ka vajag analīzes, bet analīzes ir ļoti dārgas.

Kad gatavojām kebabus, vienā reizē pārdevām varbūt 3 kg... bet atnāk analīžu pārbaude un veselu kilogramu vien paņem analīzēm... saliec svaru kausiņos un saproti, ka uz to apjomu, neatmaksājas tās veikt.

Artis: Vēl joprojām ko jaunu pamēģinām, bet reizēm tas produkts sanāk krietni dārgs, kaut arī ir baudāms. Cenai tomēr ir savi griesti, ko varam prasīt no pircēja.

Dace: Cukuraitiņas ir tās, kas tagad ir mūsu topa produkts.

 

S.J. : Pārdevām tās uzņēmēju izstādēs Valmierā, Daugavpilī un Jaunpiebalgā, kurās šogad piedalījās Pārgaujas novads. Cilvēki cukuraitiņu stendu izpirka tukšu tikai pāris stundu laikā!

Dace: Jā, cilvēkiem tas ir kaut kas savādāks, un vienu reizi jau katrs pamēģina, tā teikt - “uzķeras”. Cik tad to cukurgaili var ēst!

Artis: Cukuraitiņas ir vieglāk transportēt, kā lielās...

Dace: Un bērniem ļoti patīk!

 

S.J. : Kā top garšas?

Dace: No sīrupiem, kādi mums te ienākas no ogām, tādi arī ir. Realitātē jau cukuratiņas tik stipri neatšķiras, kā varētu likties... bet varbūt mēs paši vairs nejūtam atšķirību (smejas). Ir dažas izteiktākas, piemēram, zemeņu, medus. Cukuraitiņas ar medus garšu top no griķu medus, kas jau pats par sevi ir stiprāks un izteiktāks. 

Artis: Ja kādam ļoti gribas zināt, kā tas process notiek, tad internetā to var viegli iemācīties. Pēc tam tikai ir daudz un dikti jāeksperimentē. Mēs jau vairāk kā gadu ar to darbojamies, un visu laiku kaut ko pieslīpējam. Tas ir tāds gana garšs process, kamēr tu nonāc līdz gala receptei.

 

S.J. : Kuros veikalos “ganās” cukuraitiņas?

Dace: Tagad aitiņas ir kļuvušas pieejamākas, jo atrodamas arī RIMI ķēdes veikalos “Klēts”, kas ir tāds veikals RIMI veikalā. Noteikumi un prasības tur ir nedaudz citas, kā pašā RIMI. Cukuraitiņas ir arī vismaz divos Straupes piena veikalos – Valmierā un Straupē, arī Beverīnas amatnieku veikalā, Valmiermuižas alus veikaliņā un Vidzemes slimnīcas veikalā.

 

S.J. : Kā cilvēki par jums uzzina? Vai cilvēki jūs atpazīst arī pēc pašvaldības izdotā galda kalendāra 2015 “Pārgaujas novada gardumi”?

Dace: Nezinu, cik liela atdeve ir no tā, bet domāju, ka gada sākumā iespējams, jo kalendārā redzami mūsu kebabi, un tos arī šogad gada sākumā vēl taisījām. Patiesībā ir tā, ka cilvēki ir grūti pieradināmi pie kaut kā jauna... tiklīdz viņi pieraduši pie kā, tā rēķinās ar noteiktu sortimentu...

Nesen bija tā, ka gaļas produkcija bija nedaudz iepauzēta. Nevarējām vest gaļu uz tirgu, jo bija problēma ar legālu nokaušanu. Tad atbrauc vienu reizi cilvēks uz tirdziņu pēc gaļas – nav, atbrauc otreiz – nav, trešo reizi vai nu viņš vairs nebrauc, vai jau ir ļoti sarūgtināts. Cilvēki no tuvākās apkārtnes jau zina un saprot, bet tie, kas brauc no tālākām vietām... kā vienreiz no Iecavas atbrauca un neatradis ierasto gaļu, bija ļoti sašutis.

Artis: Bet vispār nekur citur arī īpaši nereklamējamies. Zinu, ka mūs atrod pēc informācijas Straupes tirdziņa mājaslapā.

 

S.J. : Bez Straupes lauku labuma tirdziņa – vai braucat arī uz citiem tirdziņiem?

Artis: Mēs pārsvarā nebraucam apkārt... vairāk esam tepat uz vietas. Kaut kad interesējāmies par Kalnciema tirdziņu. Protams, tur lai tiktu, vajag ļoti atsperties. Bet mēs arī zinām, ka tur ir “Sidrabjērs” -  tadēļ mums braukt uz turieni ar savu gaļu un spiesties iekšā, īsti varbūt nav prātīgi. Domājām varbūt ar cukuraitiņām, bet arī... nav vērts iztērēt 50 eiro, lai aizbrauktu uz tirdzniecības vietu, ierēķināt algu, lai ietirgotu tikai 100 eiro. Pa to laiku mēs varam mājās kaut ko izdarīt. Apakšā mūsu loģikai ir liels aprēķins (smejas).

Dace: Agrāk arī braucām uz Valmieru, bet tad mēs sapratām, ka tie cilvēki, kas zina un var atļauties, atbrauc arī uz Straupi. Piemēram, bija gadījums, kad Valmierā esam sestdienā tirdziņā - cilvēks iet garām, neko nenopērk. Nākošā dienā, svētdien, esam Straupē uz tirdziņu, un tas pats cilvēks nopērk, sakot, cik forša ideja, cik laba aitiņa. Tad es saku, ka te Straupē ir viss tas pats, kas bija Valmierā. Klients izbrīnīts: “Ā, ja? Bet kā Jūs zināt, ka es tur arī biju?” (smejas).

Artis: Gaļa ir tāda prece, pie kuras, kamēr mēs pieradinājām cilvēkus Straupes tirdziņā, pagāja kādi divi, trīs gadi. Vienreiz cilvēks atnāk, otreiz viņš jau ir nobriedis pamēģināt. Trešajā reizē viņš varbūt arī nopērk. Bet, lai domātu ļoti paplašināt savu darbību... tas ir gana grūti. Teiksim, arī, ja brauktu vairāk uz tālākiem tirgiem, ir risks, ka vari zaudēt tur vietējam, kurš turpat no sava bagāžnieka, vakar kāvis, produkciju piedāvā par lētāku cenu.

Dace: Un tad atbraucam mēs... tādi, ar saviem smalki safasētiem iepakojumiem, par dārgāku cenu. 

Artis: Un, jā, protams, tas otrs moments, ka jābrauc vairākas reizes, kamēr cilvēki nobriest tikai pamēģināt. Vienu reizi nokauj, aizved, ved atkal mājās, ieliec saldētavā, otro reizi... trešajā reizē jau vairs negribas. Bet gaļai jau ir arī īss realizācijas termiņš. Tēpēc esam palikuši pie Straupes tirdziņa apgādāšanas, kuram ir konstanta regularitāte. Ar cukuraitiņām ir savādāk – tās var vadāt krustu šķērsu pa Latviju... un pusgadu termiņš. Protams, ja būtu lauku labumu veikaliņš, šeit,Straupē, vai Cēsīs, kāpēc gan ne.. Ar kaut ko mēs noteikti tajā piedalītos.

 

S.J. : Vai lauku labumu veikaliņš Cēsīs kā Cēsu rajona mājražotāju kooperācijas forma varētu darboties?

Artis: Es saku, ka atbalstu, ja vien to kāds dara un uzņemās. Visiem, kas tur kooperētos būtu jābūt uz vienas  nots. Un vajag saprast kā atlīdzināt tam, kas tur uz vietas darbotos pilnas slodzes režīmā. Ir šai idejai arī āķīši, aiz kuriem var aizķerties. Lai kooperētos vajag daudz uzticības, pārbaudītus cilvēkus. Nereti, tiklīdz sāc mesties kopā, tad sākas – tu mazāk dari, vai tu vairāk paņem... un tā tālāk. Kooperācijai drīzāk jābūt uz pakalpojumu balstītai. Vienam pieder un otrs izmanto to kā pakalpojumu. Tas jau ir savādāk – nevis es tev iztīrīšu, tu man iesēsi. Jo tur tad sākas : “oj, man tagad nav laika”, un citi iemesli. Visam jābūt uz nosacījumiem. Otrs jautājums – vai Cēsīs būtu apmeklētāji lauku labuma veikaliņam?!.

Dace: Es domāju, ka citiem mājražotājiem būs interesanti sadarboties ar “Rožkalnu” veikaliņu tepat Plācī, kas drīzumā tiks atvērts. Bet arī jautājums, ko tieši veikaliņā citi mājražotāji varēs piedāvāt?

 

S.J. : Vai esat iesaistījušies mājražotāju kustībās, pieredzes apmaiņās?

Artis: Mēs svaigo gaļu paņemam no kautuves jau safasētu, tātad mēs pārstrādes procesā neiejaucamies, respektīvi - paši no tās citu neko netaisām... tam īsti nav vajadzīgs arī mājražotāja statuss, bet, protams, tas mums ļauj eksperimentēt un uztaisīt arī kaut ko pašiem. Kebabus, piemēram, sākām taisīt tāpēc, ka maltā gaļa palika pāri. Uz doto brīdi atkal ir tā, ka maltās gaļas pāri nepaliek, un nav vajadzības arī iejaukties lietu dabiskajā kārtībā... pircējs nopērk svaigu. Tas ir izdevīgāk un mēs pielāgojamies savu klientu vēlmēm. Nav ko skriet ratam pa priekšu!

 

S.J. : Ko dod iesaistīšanās “Slow Food” kustībā?

Dace: Iespējas izmantot šo zīmolu. Patlaban vēl nevaru atbildēt, kā cilvēki to vērtē. Cilvēki ir pieraduši skatīties lai ir eko, bio, bet vai jau meklē arī “Slow Food”?!. Taču “Slow Food” ir arī eko un bio kategorijā. Pluss, tu nevari veikt dzīvniekiem intensīvo nobarošanu, tāpat arī augiem nedrīkst izmantot līdzekļus, kas paātrina to augšanu un nogatavošanos.

Pa lielam ir tikai divu veidu virzieni lauksaimniecībā – konvencionālā vai bioloģiskā. Konvencionālā var veikt darbības, lai mākslīgi paātrinātu ražošanas procesu, taču, ja viņi, piemēram, to nedara, viņi to nevar pierādīt. Tādā gadījumā konvencionālai saimniecībai šis zīmols noderētu, kamēr bioloģiskā saimniecība jau automātiski izpilda šos, lēnprātības un atbildības pret vidi, principus. Bioloģiski reģistrēta saimniecība nevar iesēt, piemēram, vienu kultūru bioloģiski un otru nebioloģiski – tā uzreiz būs nebioloģiska. To var, teiksim, konvencionālās saimniecības. Zinu, ka ir piemēri ārvalstīs, kā Itālijā, kur zemnieks dod savu vārdu, ka prece atbilst “Slow Food” principiem, un ar to vien pietiek.

 

S.J. : Minējāt, ka nav vienmēr viegli būt bioloģiskam lauksaimniekam...

Dace: Man liekas, ka tirgus situācija šobrīd ir tāda, ka cilvēki no tā visa, kas ir pieejams... sāk lasīt sīkā drukā, kas uz preces rakstīts. Piemēram, mēs arī gatavojām vienu desu no aitas gaļas. Uztaisījām pirmo partiju, saņēmām produktu un tur tik daudz norādītas E vielas... pasūtījām Pociemā, viņi paši uztaisa recepti. Tajā laikā arī sākām iesaistīties “Slow Food” kustībā.

Mums viss ir bioloģisks, tas mums būtībā nav jāpierāda, bet domājām, ka jāpamēģina pašiem savām rokām uztaisīt desu bez tiem “E” – kāda tā izskatītos tad... vai mainās kaut kas saistībā ar “Slow Food” principiem?!. Papētīju visas E vielas, kas bija pievienotas Pociemā, un rezultātā sapratu, ka tās vienkārši ir vielas, kas paātrina gaļas pārstrādes procesu. Neteiksim, ka tās ir kaitīgas cilvēka veselībai... bet tās pilnīgi ir nevajadzīgas. Pašiem gan taisot tā nebija vairs tikai viena diena, bet jau divas. Tad pamanījām, ka cilvēki arī savādāk skatās uz desām, jo viņi tomēr lasa un meklē, kur redzamas pievienotās E vielas. Viekalu steigā varbūt tas nav tik izteikti... bet tirdziņi tomēr ir cita, nesteidzīgāka un pārdomātāka vide pircējam.

 

Stefānija Jančevska