24.08.2019, Sestdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Pašvaldībai piederoša nekustamā īpašuma "Rozulas skola" izsole
    Pārgaujas novada pašvaldības īpašumu komisija rīko atklātu atkārtotu (otro) mutisku izsoli ar augšupejošu soli nekustamā īpašuma „Rozulas skola”, Stalbes pagastā, Pārgaujas novadā.....
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
672, pašlaik vēro: 38.

Vai esat apmierināts/-a ar šīs vasaras laikapstākļiem?
» Sākumlapa



Ražot to, kas garšo pašiem, un dot labumu citiem

Šajā gadā katru mēnesi varēsiet lasīt par mājražotāju, kas attēlots konkrētajā mēnesī Pārgaujas novada 2015. gada mājražotāju kalendārā. Janvārī vairāk iepazīsim Lindu un Ģirtu Lāčus no Raiskuma pagasta, kuri pazīstami kā “Lāču kūpinājumu” jeb Z/S “Saules Sveces” ražotāji.

Cik ilgi nodarbojaties ar cūku audzēšanu un pārstrādi?

Linda: Īstenībā mums tie kustoņi ir visu laiku – mums ir bijuši arī teļi, bet sapratām, ka ar tiem mums neiet. Tehnika mums ir tikai aršanai, sēšanai, kombainēšanai. Piemēram, zāles pļaušanai, sienam jāmeklē kāds cits. Savulaik mums bija pilna kūts ar buļļiem. Patiesībā tajā visā mūs ievilka Jānis Plūme. Es sāku strādāt pie viņa veikalā un tā Jānis teica: “Vai, kāds smuks teliņš, paņem vienu!” Tā pa vienam deva teliņus un atskaitīja no algas, līdz mūsu kūts bija pilna. Un tad iesākām ar cūkām.. Nu jau 8 gadus audzējam cūkas.

Ģirts: Sākām tikai ar svaigo gaļu. Tas bija tumšs lauciņš – gaļu izžāvēt, tad pamazām sākām vēl kaut ko. Svaigo gaļu neatmaksājas pārdot, izdevīgāk ir to pārstrādāt. Tāpēc attīstījāmies, sākām vest savu gaļu uz Rubeni, kur no mūsu gaļas taisīja desas, taču bija lieli transporta izdevumi un samaksa par pakalpojumu. Peļņa bija, taču izmaksas to apēda.

L: Ja atklāti saka, svaigo gaļu nav iespējams godprātīgi iztirgot, tāpēc sākām pārstrādāt paši. Vispirms mājās, tad no garāžas izlikām mašīnas un pārveidojām par mazu cehu.

Ģ: Dievs mūs savedis kopā ar pareizajiem cilvēkiem, pat nemeklējot. Likās sarežģīti taisīt desas, taču mācoties no pieredzējušiem cilvēkiem, tas viss pakāpeniski aizgāja. Dotajā brīdī svaigo gaļu vairs vispār netirgojam, tikai pārstrādāto, jo šis process pieliek gaļai vērtību.

Un ja kāds prasa svaigo?

L: Protams, var nopirkt, citi pērk pa puscūciņai.

Kur jūs tirgojat savus gaļas produktus?

L: Cēsu tirgū, Rīgas un Jūrmalas tirdziņos, protams, arī Straupes lauku labumu tirdziņā. Ir pastāvīgie klienti, kas mūs jau gaida. Taisām to, kas pašiem garšo un izrādās, ka garšo arī citiem. Visu vajag pa vienkāršo – jaunumus klienti uzņem grūti.

Ko jūs piedāvājāt šobrīd?

L: Viltoto zaķi, žāvētu gaļu, Rīgas tirgum arī vistas žāvējam,  ruletes, pastētes, desas (4 – 5 veidu) – piemēram, vītināta dūmdesa top mēnesi! Vasarā asinsdesām nav pieprasījuma, tās vairāk ēd ziemas sezonā. Vasarā labāk iet cepamdesas, šašliks.

Ģ: Rezultātā ar iegūtajiem līdzekļiem iztiekam gan paši, gan sanāk, ko bērnus atbalstīt.

Kādā vecumā ir jūsu bērni un ar ko nodarbojas?

L: Mazākai būs 13 gadi, viņa mums ir sportiste. Aizraujas ar kalna slēpošanu jau kopš 3 gadu vecuma. Brauc sacensībās gan uz Austriju, gan Somiju un citur. Pagājušajā gadā bija Latvijas Republikas čempione. Toties dēls mācās Priekuļos, lauku apsaimniekotājos. Viņam patīk taisīt desas, palīdzēt kūtī. Mums palīdz arī vectēvs, kurš kurina žāvētavu un uztur vajadzīgo temperatūru,

Ģ: Jā, mums visādi ir gājis, tomēr paši cenšamies tikt galā saviem spēkiem. Dzīve pagriežas pareizās sliedēs un viss vienmēr sakārtojas.

L: Paldies Rudītei Vasilei par iedrošinājumu piedalīties tirdziņā! Šad tad piegādājam dažādus produktus arī Mārtiņa Rītiņa restorānam un Vecrīgas restorānam “Locale”. Tas ir liels izaicinājums, jo mums prasa produktus no noteiktām sastāvdaļām un ir jāeksperimentē.
Es nekad nebiju domājusi, ka pie mums nāks un teiks tik daudz laba! Vienreiz mūsu produktus testēja restorānā, kur viens pavārs no Grieķijas, cits no Itālijas,-  visi novērtēja mūsu produkciju. Tā ir aizceļojusi arī aiz Urāliem, uz Ameriku, Skandināviju, Angliju, Īriju – cilvēki sūta saviem radiem un draugiem.

Ģ: Īstenībā mēs daudz ko varam. Tepat ir tik daudz iespēju!

Jūs nekad neesat reklamējušies?

L: Nē, to nekad neesam darījuši. Gadu Rīgā pacietīgi gaidījām, kamēr iekarojām savu nišu. Cik mēs sākumā cūkām atdevām savu produkciju.. Sabarojām radus un paziņas, jo pircēju nebija daudz. Taču tagad klienti atzīst, ka vairs nespēj ieiet veikalā un kaut ko nopirkt, viņi vēlas dabīgu un īstu gaļu. Protams, cena nav zema, bet cilvēki novērtē kvalitāti. Cilvēkiem ir jāskaidro, ka ar vienu desu var justies paēdis, jo tā ir īsta gaļa! Nav ne sojas, ne kādu ķīmisku piedevu.

Ģ: Loģika saka, vajadzētu paplašināties. Taču Rīgas Miesnieku neizkonkurēsim. Līdz ko aug apgrozījums, vairāk jāmaksā citiem, zūd kvalitāte un dabūsi dzīties pēc peļņas, un cilvēki būs vīlušies. Es sliecos domāt, ka vērtīgāk ir saglabāt kvalitāti, nevis ražot gaļas produktus pārmērīgos apjomos. Protams, nedēļas nogales ir saspringtas – 4 tirgi.

L: Gribam nākotnē ražot arī vārītās desas, taču vajadzīga ļoti specifiska un dārga tehnika. Gribas, lai cilvēki var ēst labu Doktordesu!

Vai esat meklējuši projektu iespējas?

Ģ: Negribam! Visu, ko esam sasnieguši, esam izdarījusi paši. Paldies Straupes KKS par aizdevumu brīdī, kad banka mums atteica!

L: Paši nopirkām busiņu ar dzesēšanas iekārtu. Pirmo gaļas mīcītāju uztaisījām paši, jo veikalā tāds maksāja 2000 latu, bet vīrs ar draugu smalki izpētīja vajadzīgo iekārtu un uztaisīja to par 170 latiem! Cenas ir mākslīgi sadārdzinātas! Mūsu nākamā vēlme ir kuteris desu un cīsiņu taisīšanai. Taču šī iekārta prasa ļoti lielus ieguldījumus.

Ģ: Runājot par ražošanu, jāsaka, ka mūsu rīcībā ir nonākusi sena recepšu grāmata sentēvu rakstā. Esam pielāgojuši tās mūsdienu klientu vēlmēm un raduši kompromisus. Mēs cenšamies saglabāt senās tradīcijas, bet ejam līdzi laikam.

L: Garšas pastiprinātājus nelietojam! Mūsu sirdsapziņa ir tīra.

Ģ: Protams, ir gadījies, ka kaut kas līdz galam neiesālās. Daudz kas ir atkarīgs no dabas – pērkona laikā dūmdesa kļūst rūgta, vienreiz atdevām 50 kg desas cūkām. Tikai pēc mēnesi ilgā ražošanas procesa ir iespējams uzzināt, vai vītinātā desa ir izdevusies laba.

L: Ja neliek klāt visus draņķus, tad risks ir liels. Viss ir atkarīgs arī no mēness fāzes – gaļa uz pannas var sarauties dilstošā mēnesī. Pārdevējs nav vainīgs, daba pati to nosaka. Daži pircēji jau rūpīgi seko līdzi kalendāram un mēness fāzēm.

Ģ: Vecos laikos šīm lietām sekoja līdzi vairāk. Mūsdienās to nedara, tomēr mēs cenšamies to visu ievērot.

Vai mūsdienu paaudze, zaļi domājošie cilvēki, meklē dabīgos produktus un pērk jūsu produkciju?

L: Jā, šādi cilvēki ir! Viņi saprot, kas ir vērtība un kāpēc cena ir tieši tāda. Mūsu vistas ir vieglākas nekā veikalā, klienti ir novērtējuši, ka tās ir dabīgas un nav piesūcinātas ar ūdeni un dažādām ķimikālijām.

Ģ: Tu jau to ūdeni neredzi, tāpēc arī daudzi iekrīt! Mūsu gaļa ir sausāka, jo tā ir dabīgāka, nekā lielveikalos nopērkamie ideālie, sulīgie šķiņķa gabali.

Tātad jūs darbojaties arī kā sabiedrības izglītotāji.

Ģ: Jā, nemitīgi. Ir cilvēki, kuriem ir vērts stāstīt un ir tādi, kas pat neieklausās un nenovērtē.

L: Citiem mantojumā tiek atstāti smalki īpašumi, bet man māte atstāja zemi un kūti – tā ir lielāka vērtība. Un iespējas ir jāprot izmantot!

Ģ: Godīgi sakot, mēs nespējam izdarīt visu to, ko mums pasūta. Kad taisījām žāvētavu, likās, ka nebūs, ko likt iekšā, taču tagad domājam, ka varējām taču taisīt divreiz lielāku! Un ir grūti atrast labus darbiniekus. Patlaban mūsu cilvēki strādā arī priekš sevis, nevis tikai mums.

L
: No malas mums ir pieņemti četri darbinieki – mēs paši un citi periodiski – tirdziņos un noteiktu produktu sagatavošanā. Šobrīd uz Rīgas un Jūrmalas tirdziņiem sūtam darbiniekus. Sākumā darbojāmies paši, bet tad sapratām, ka, lai nesabeigtu veselību, labāk noalgot strādniekus. Ja izpilda noteiktās prasības, tad arī ar pārbaudēm viss ir kārtībā un problēmu nav. Galvenais ir dot labumu citiem!

Līga Hofmane
Sabiedrisko attiecību speciāliste



© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv