21.08.2019, Trešdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Pašvaldībai piederoša nekustamā īpašuma "Rozulas skola" izsole
    Pārgaujas novada pašvaldības īpašumu komisija rīko atklātu atkārtotu (otro) mutisku izsoli ar augšupejošu soli nekustamā īpašuma „Rozulas skola”, Stalbes pagastā, Pārgaujas novadā.....
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
1952, pašlaik vēro: 29.

Vai esat apmierināts/-a ar šīs vasaras laikapstākļiem?
» Sākumlapa



Nosvērtais akmeņkalis Arnis

Ar Arni Lūsiņu tiekos viņa darbnīcā Straupē.

Elīna Astahovska (E.A.): Kā Jūs kļuvāt par akmeņkali?


Arnis Lūsiņš (A.L.): Lai arī pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļu, šobrīd aktīvi darbojos ar akmeni. Mums skolā bija arī burtu mācība, kurā bija jāzīmē burti dažādos šriftos. Savukārt viens mans draugs bija akmeņkalis, kuram ne pārāk padevās zīmēt izliektos, rakstiskos, gotiskos burtus. Viņš man palūdza, lai es tos uzzīmēju uz akmens, ko arī izdarīju. Pēc tam draugs piedāvāja, vai es negribu tos arī iegravēt. Lai arī teicu, ka iepriekš to neesmu darījis, tādēļ diez vai izdosies, draugs mani iedrošināja, iedeva kaltiņus un parādīja, kā to dara. Lēnā garā, pats sev par pārsteigumu, iegravēju pirmo akmeni. Tā sanāca, ka laika gaitā es apguvu arī pārējās amatam vajadzīgās prasmes – akmens zāģēšanu, slīpēšanu, griešanu, skaldīšanu, plēšanu, apkalšanu, dizainu. Pamazām pilnveidojos šajā arodā.

E.A.: Izklausās, ka jau daudzus gadus esat šajā arodā. Vai nav garlaicīgi?

A.L.: Kādi 26 gadi jau būs. Esmu arī Latvijas Amatniecības kameras biedrs. Tomēr katru reizi varu kaut ko jaunu uzzināt. Jāpēta internetā, jāseko līdzi attīstībai, kādi ir labākie instrumenti, jaunākās tehnoloģijas. Akmeni var apsrādāt dažādi, ir gan kvalitatīvāki, gan mazāk kvalitatīvāki instrumenti. Daloties pieredzē ar citiem akmeņkaļiem, kaut ko pārrunājot, var uzzināt jaunas lietas. Arī senās metodes un veidus, kā celt un pārvietot lielos akmeņus. Dažādus trīšu mehānismus, ko izmantoja Senās Romas laikos, mēs varam pielietot arī šodien, lieki neizmantojot un nepasūtot pacēlājtehnikas pakalpojumus. Ar prātu un senlaiku pieredzi, izmantojot fizikas likumus, daudz ko var izdarīt pats, varbūt tas sanāk ilgāk, bet lētāk.

E.A.: Kādēļ izvēlējāties savu darbnīcu atvērt Straupē?

A.L.: Agrāk dzīvoju Rīgā, bet apprecējos, un atnācu dzīvot uz Straupi. Sākumā mana darbnīca bija citur, bet klienti nevarēja tik viegli to atrast, tādēļ meklēju vietu tuvāk centram. Izdevās atrast šo vietu, un tā, nu, te esmu.

E.A.: Kādi ir Jūsu galvenie darbarīki, ar ko apstrādājat akmeni?


A.L.: Griežamās ripas, pulējamās ripas, slīpmašīna, fleksis, akmens pārvietojamie ratiņi, gravējamie kalti, dimanta zīmuļi, un dažādas citas lietas, kas vajadzīgas šim procesam.

E.A.: Kā Jūs izveidojat dažādus izciļņus un attēlus uz akmens?


A.L.: Lai izveidotu attēlus, vispirms akmens virsma ir jānoslīpē un jānopulē, tad ar krītiņzīmuli uzskicē vajadzīgo zīmējumu un ar dimanta zīmuli uzvelk galvenās līnijas, tad ar cietmetāla smalkām adatiņām, līdz 1 milimetram diametrā, iekaļ to, kas ir paredzēts.

E.A. Noteikti Jums padodas gleznot, citādi nemaz nevarētu izveidot ainavas un portretus. Vai mājās gleznojat? Uz akmens noteikti ir grūtāk “uzlikt” ainavu, nekā uz papīra?

A.L.: Agrāk gleznoju. Katram noteikti izveidojas sava tehnika. Kas ir gleznojis ar krāsām, to nemācēs uzlikt uz akmens, un otrādāk. Ilgu laiku neesmu gleznojis, tādēļ neesmu pārliecināts, vai man tas labi padotos. Prasmes un iemaņas pastāvīgi ir jātrenē, citādi tās pazūd. Ainavu vai portretu akmenī iekaļ kā jau minēju ar cietmetāla adatiņām, tās vietas, kuras vajag gaišākas, tās apstrāda ilgāk, kuras tumšākas iekaļ ar nedaudz mazāku intensitāti, tā veidojas ēnojums. Ja papīrs ir balts, tad melnbalto ainavu izveido ar melnu zīmuli, bet akmenim ir otrādāk – tas pārsvarā ir melns vai tumši brūns. Tad ar adatiņām gaišākās vietas tiek izgaismotas, kaut kas līdzīgs foto negatīvam, pie šīs lietas ir jāpierod. Ir iespēja arī ar kalšanu izveidot reljefu attēlu, tā atkal ir cita tehnika.

E.A.: Vai vārdu šriftus veidojat pēc kāda parauga, šablona vai esat izveidojis savus īpašos?

A.L.: Manuprāt, katram akmeņkalim ir savs rokraksts, savs burtu veids, ko biežāk lieto. Pārsvarā ir piecas galvenās šriftu kategorijas: klasiskie, rakstiskie, gotiskie, otas, bloka burti. Pārējie paveidi rodas, tos saplacinot, izstiepjot, padarot slīpākus uz vienu vai otru pusi. Visus burtu veidus varu uzzīmēt no brīvas rokas. Ja  kādam ir īpaša vēlme pēc konkrēta šrifta, tad es palūdzu to izdrukāt, lai varu nokopēt uz akmens. Man pašam patīk rakstiskie un otas šrifti. Gotiskā stila burti labāk izskatās reljefā, tos vairāk izvēlas, ja ir senatnīga vieta, lai pieskaņotos un sasauktos senatnes elpu, ar pagājušiem gadsimtiem, kad ar šāda stila burtiem sākās latviešu valodas rakstība. Savukārt uz plāksnēm labi izskatās klasiskie šrifti, viegli, ātri, ērti uztverama informācija.

E.A. Vai akmeņus līmējat vai no viena visu veidojat?

A.L.: Akmeņus parasti nelīmē, ja veido ansambli no vairākiem, tad tos sacementē. Akmens darbus pārsvarā veidoju no viena akmens, to apkaļot pēc vēlmēm un nepieciešamības. Apmalītes, ko izgatavo no akmens, gan tiek līmētas ar speciālu salizturīgu divkomponentu līmi, arī uzrakstus, kas iekalti plāksnē, dažkārt var ielīmēt kādā interesantā akmenī, kas, teiksim, ir par gaišu, lai to slīpētu, un uz kura burtus citādi būtu grūti saskatīt.

E.A.: Šo gadu laikā noteikti esat apstrādājis neskaitāmi daudz akmeņu. Vai varat aprēķināt, cik akmeņus izveidojat mēneša vai nedēļas laikā? Cik daudz laika aizņem viena akmens apstrāde?


A.L.: Tas ir tāds nenosakāms lielums. Visi darbi notiek paralēli, nestrādāju pēc konvejiera sistēmas, pie katra akmens piedomāju, kādreiz vairakas dienas vai nedēļas paiet, domājot par kādu akmeni, līdz ķeros pie tā apstrādes, vienlaicīgi strādājot pie citiem akmeņiem, tā, ka netiek parasti strādāts tikai pie viena konkrēta akmens. Gadās arī neparedzēti tehnikas remontdarbi,  kaut kas vienmēr nolietojas, saplīst, jāatjauno.  Arī tam ir jāparedz laiks.

E.A.: Kāds ir lielākais un mazākais akmens, ar ko esat strādājis?


A.L.: Lielākais bija apmēram 7 tonnas smags. To gan es plēsu vairakās daļās un  taisīju mazākus akmeņus. Man bija jātaisa laipas no akmens pāri strautiem kādam japāņu dārzam. Vajadzēja akmens plāksnes izmērā divi metri reiz metrs, tad, nu, man izdevās tādas no šī akmens izveidot. Mazākais akmens!? Ar tāda izmēra akmentiņiem, ar kādiem strādā juvelieris vai amatnieks rotu vai talismanu gatavošanai, es nestrādāju. Mazākais varētu būt kādai sporta balvai veidots, dūres lieluma akmens, vai kāds maziņš svečturītis.

E.A.: Kā plēš akmeni?

A.L.: Saurbj, dzen caurumos ķīļus vai arī iefrēzē ar fleksi tādu rievu, kurā iet ķīlis iekšā, un tādā veidā tos plēš. Senāk akmeņus plēsa tā – izkala akmeņos rindā vairākus caurumus un tad gaidīja salu, pirms sala salēja caurumos ūdeni, kad ūdens pārvērtās ledū, tas izplešoties saplēsa akmeni.

E.A.: Jūs no akmens taisāt dažādas lietas – kapu pieminekļus, kapu apmalītes, skulptūras, svečturus un sporta balvas. Ko Jums vislabāk patīk gatavot?

A.L.: Visinteresantāk ir taisīt skulptūriņas, nelielus mākslas priekšmetiņus, kas savienoti ar stiklu vai metālu. Interesanti ir arī akmeni atrast, nomazgāt, apskatīt no visām pusēm. Atrast pareizo vietu, kur akmeni izpulēt, jo akmens pats par sevi ir ļoti skaists, es to tikai nedaudz papildinu, nesabojājot akmens skaistumu. Sazāģēt akmeni plāksnēs vai blokos un tad tos kalt ir vienveidīgi. Strādāt ar laukakmeni vienmēr ir interesanti. Sanāk tāda kā spēlēšanās, ko no akmens var izgatavot, kādā gaismā to parādīt.

E.A.: Kur Jūs dabūjat akmeņus?


A.L.: Visapkārt. Ir pazīstami zemnieki, kam uz tīruma ir akmeņi un tie traucē, savukārt citi par to prasa kādu samaksu. Dažādā veidā.

E.A.: Šajā brīdī, kuru savu meistardarbu Jūs varat izcelt? Kurš Jums ir palicis spilgtā atmiņā?


A.L.: Ir tāds akmens, uz kura esmu veidojis putnu skulptūras, tāds darbs, kur divi putniņi ir nosēdušies uz bērza zara – ligzdā, virs akmens, kurā šī ligzda un bērza zars saplūst  ar akmeni, veidojot ļoti reālistisku iespaidu. Ir interesanti, kā no viena akmens var nokalt visu lieko nost, un izslīpēt kaut ko, un ar dažādām akmens apstrādes tehnikām, tās “sapludinot” izveidot ko tādu, kas izskatās ļoti oriģinali un reālistiski. Ir veidotas dažādas interesantas ainavas. Interesantākos darbus arī nofotografēju.

E.A.: Vai klientiem ir līdzīgas vēlmes, viņi lūdz izveidot kaut ko klasisku, vai vēlas saņemt ko neparastu un individuālu?

A.L.: Ir dažādi. Ir tādi, kuri grib kaut ko vienkāršu, tādēļ izvēlas tādus elementus, kurus var viegli izveidot, gan ir tādi, kuri vēlas mākslasdarbus, kaut ko interesantāku, personalizētāku.

E.A.: Kāds ir Jūsu darbu rokraksts? Kā Jūs atšķiraties no citiem akmeņkaļiem?


A.L.: Es pārsvarā strādāju ar laukakmeni. Cik esmu novērojis, pilsētā vairāk strādā ar akmens plāksnēm, pie manis gandrīz 90 % ir laukakmens, un 10 % – plāksnes. Virzos vairāk uz māksliniecisko, kur vienmēr ir kas cits, kas neatkārtojas, jo laukakmeņi ir tik dažādi un iedvesmojoši.

E.A.: Vai Jums ir kāds neīstenots darbs, ko gribat izveidot no akmens?


A.L.: Jā, es plānoju izveidot tūristu pastaigu taku pa mežu. Tur būtu izlikti vairāki noslīpēti, kalti akmeņi un varbūt arī koka plāksnītes, uz kurām būtu uzrakstīti baušļi, Salamana pamācības, Bībeles citāti. Manuprāt, tas būtu interesanti, jo tā ir mūsu pasaules vēsture, cilvēces vēsture. Ja ikdienā tam neatrodas laiks, tad varētu aiziet uz šādu taku, palasīt un pārdomāt dažādas lietas par Dievu, par Viņa radīto pasauli, par Viņa nodomu pasaulei, par Viņa mīlestību uz cilvēkiem, ja tādas nebūtu, tad pasaule jau sen būtu aizgājusi bojā.  Esmu izvērtējis iespējas šo ideju īstenot arī caur LEADER projektiem, bet šobrīd esmu nosliecies uz to, ka šo taku veidošu pamazām, ja tā var teikt, paša spēkiem. Gan termiņi, gan projekta rakstīšana, gan atskaišu rakstīšana par projektā paveikto un citas lietas paņemtu daudz laika un manī radītu lieku spriedzi, šo laiku var izmantot lietderīgāk – strādājot. Šī ideja man ir sirdslieta, tādēļ gribas to darīt bez steigas, brīdī, kad ir noskaņojums, kad Dievs uzrunā, vai runājot tautas vārdiem, kas nāk no sengrieķu mitoloģijas” kad Mūza atlido”, nevis tikai tādēļ, lai ievērotu kādu noteiktu termiņu vai noteikumus noteikumu galā. Tas ir tikai mans viedoklis, citiem varbūt labāk padodas rakstu darbi, projekti, tiem arī novēlu izdošanos.

E.A.: Runājot par brīvo laiku, tā kā dzīvojat netālu no savas darbnīcas, vai spējat norobežoties no darba? Vai atrodat laiku arī citiem hobijiem?

A.L.: Akmens ar mani ir saaudzis (smejas). Darbs man ir hobijs un otrādāk, un tas nemaz nav slikti. Kā teicienā: “Ja iemīlēsi to darbu, ko tu dari, tad tu nestrādāsi nevienu dienu!” Darbojos vietējā luterāņu draudzē, eju uz Bībeles stundām, uz sadraudzības vakariem. Atpūšos Dieva vārdā, jo caur to jūtos gaišāks, mierīgāks. Svētdienās mēģinu veltīt sevi garīgai izaugsmei un ģimenei.

E.A.: Vai esat apmācījis arī kādu darboties ar akmeni?

A.L.: Esmu apmācījis vietējo jaunieti Reini Martinsonu, savus dēlus – vienam vairāk patīk slīpēšana, otram – gravēšana. Labprāt savas zināšanas nododu tālāk. Ceru, ka mani dēli šo arodu pārņems. Kādreiz atbrauc ciemos skolēnu grupas ekskursijās, tad viņiem demonstrēju un rādu, kā apstrādā akmeni.

E.A.: Vai akmens ir kā īpaši jākopj?


A.L.: Melnie akmeņi, kas ir no klintīm zāģēti, piemēram, Somijas un Zviedrijas granīts, ir blīvāki. Tie būs mazāk jākopj. Latvijas laukakmens ir nedaudz poraināks, tādēļ tas varētu apsūnot mazliet ātrāk. Protams, svarīga ir arī vieta, kur akmens stāv. Ja apkārt būs klajums, akmens ilgāk saglabāsies tīrs, bet īpaši zem kļavām un liepām sūna veidosies ātrāk, pilošā izsvīduma dēļ, kas pavasaros nāk no kokiem, pie tā labi pielīp putekļi. Tomēr tas nav nekas neparasts, arī nopulētu autombīli, ja noliek uz gadu zem koka, arī būs jānomazgā. Ir speciāli līdzekļi, kas palīdz sūnu noņemt. Piemēram, Fungi ir līdzeklis, ar ko var noņemt sūnu, vai aizkavēt tās rašanos. Ar līdzekli apstrādā akmeni, stundu ļauj tam iedarboties, un tad ar plastmasas birsti sūnu var nomazgāt nost. Nepieciešamības gadījumā procesu atkārto. Līdzeklim vajadzētu būt jebkurā būvmateriālu veikalā.

E.A.: Vai Jūsu darbs ir sezonāls?

A.L.: Tā kā es pārsvarā darbojos ārā, tad, jā, vairāk strādāju no pavasara līdz rudenim. Kad ir sniegs, tad darbi rit lēnāk, jo ir auksts un viss ir jāattīra no sniega. Laikapstākļi ietekmē manu darbu, tādēļ ziemā mazāk nodarbojos ar akmens apstrādi. Ir laiks apdarīt tos mājas darbus, kuriem sezonā nav sanācis laika. Iekšā vairāk veicu gravēšanas darbus, bet visus lielos darbu – ārā. Griežot akmeni ar fleksi, rodas putekļi. Ja es šo darbu darītu iekšā, vairāk sanāktu vēdināt telpas, nekā strādāt.

E.A.: Kā Jūs pārvietojat akmeņus?


A.L.: Ir dažādi veidi. Man ir vairāku veidu pārvadājamie ratiņi – līdz pustonnai, tonnai un divām tonnām. Ir arī mazie ratiņi, ar kuriem varu pārvadāt līdz 100 kg smagus akmeņus. Pārsvarā akmeņus ieceļu viens, ar trīskāja un vinčas palīdzību. Ja man ir jāsteidzas vai ir ļoti liels akmens, tad izsaucu pacēlāja mašīnu, kas ar krānu pārceļ akmeni man vajadzīgā vietā.

E.A.: Vai kādreiz esat domājis mainīt savu profesiju?


A.L.: Nē. Piekrītu teicienam: “Pilini vienā vietā!” Ūdens ir spējīgs izveidot akmenī caurumu, ja pastāvīgi pil vienā vietā. Cilvēks ir tendēts kaut ko atstāt pusdarītu, skriet, kur ērtāk, izplūst uz vairākām vietām. Pat biznesā tā māca, bet es esmu izvēlējies piekrist filosofijai par sevis pilnveidošanu vienā virzienā. Manuprāt, tas man ir nesis augļus.

Arnis Lūsiņš ar savu nosvērtību un neatlaidību apliecina, ka visu ir iespējams īstenot, kaut pamazām, solīti pa solītim sevi pilnveidot tā, lai sasniegtu labus rezultātus. Kā viņš pats raksta uz savas vizītkartes: “Nav nekā neiespējama ar pareizu attieksmi un āmuru!”

Ar Arni Lūsiņu sarunājās sabiedrisko attiecību un jaunatnes lietu speciāliste Elīna Astahovska


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv