17.06.2019, Pirmdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Pašvaldībai piederoša nekustamā īpašuma "Rozulas skola" izsole
    Pārgaujas novada pašvaldības īpašumu komisija rīko atklātu mutisku izsoli ar augšupejošu soli nekustamā īpašuma „Rozulas skola”, Stalbes pagastā, Pārgaujas novadā...
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
252, pašlaik vēro: 29.

Vai, Jūsuprāt, Pārgaujas novada svētkos būtu nepieciešama uguņošana?
» Sākumlapa



Enerģiskais un rūpīgais mucinieks Dins

Ar Latvijā vecākās mucinieku dzimtas pārstāvi tiekos viņa darba vietā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR klīnikā.

Elīna Elekse (E.E.): Noprotu, ka esat ļoti daudzpusīgs, tādēļ pastāstiet, kāda ir Jūsu ikdiena?

Dins Sumerags (D.S.): Manas ikdienas liela sastāvdaļa ir medicīnas darbs, esmu Stradiņa slimnīcas LOR klīnikas vadītājs un Latvijas otolaringologu asociācijas prezidents, kā arī strādāju Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedrā par pedagogu. Šie darbi aizņem dienas un nedēļas lielāko daļu, tie ietver sevī gan pacientu izmeklēšanu, gan ārstēšanu, gan operēšanu, gan nodarbību vadīšanu studentiem, plus, protams, organizatorisko darbu darīšanu. Tā ir manas dzīves oficiālā daļa, pārējā – tie ir mani hobiji. Diemžēl laika trūkuma dēļ nevaru tiem veltīt tik daudz laika, cik gribētos.

E.E.: Kādi ir Jūsu galvenie hobiji?

D.S.: Man ir grupa Cooper`s Band, nosaukums tulkotos kā “Mucinieka ansamblis”. Iepriekš es muzicēju ar tēti un brāli vai viens pats, reizēm vēl ar brāli padziedam kopā, bet jau izsenis man bija sapnis izveidot grupu, kurā būtu tradicionālais pilnais sastāvs: ritma ģitāra, basģitāra, bungas un sintezators. Un īstās bungas, nevis sintezatora bungas, tāpēc ir divas ģitāras. Es esmu solists, un vēl divas meitenes ir solistes. Grupā nevienu mūzikas instrumentu nespēlēju, bet, ja muzicēju viens, tad spēlēju sintezatoru.

E.E.: Vai Pārgaujas novadā arī esat muzicējis?

D.S.: Pārgaujas novadā ar brāli kopā esam muzicējuši, bet tur vairāk nodarbojos ar mucu gatavošanu, jo Raiskumā man atrodas darbnīcas. Pārsvarā laukos esmu vasarā, kad man ir atvaļinājums, un brīvdienās. Arī brālis palīdz mucu gatavošanā.

E.E.: Jūsu ikdiena jau ir tik piepildīta, kā Jūs atrodat papildu nodarbēm laiku?


D.S.: (smaida) Pirms gada mani ievēlēja par Latvijas otolaringologu asociācijas prezidentu, un kopš tā brīža mucu gatavošanai man ir palicis mazliet mazāk laika, bet tas ir uz diviem vai četriem gadiem. Visām savām nodarbēm garāku vai īsāku laika sprīdi esmu atradis vienmēr. Man patīk tas, ko es daru, un to es daru ar pilnu atdevi!
Muzicējot Cooper`s Band, sapratām, ka mums patīk atrasties uz skatuves, bet mūsdienās vislabākā skatuve ir medijos un sociālajos tīklos. Tādēļ izveidojām Cooper`s Production ar mērķi savienot vokālo un instrumentālo mākslu ar videomākslu.  Cooper`s Production nodarbojas ar videoklipu veidošanu, mūsu pirmais darbs ir “Visi tēva sirmi zirgi”. Plānojam, ka nākotnē filmēsim arī uzstāšanos uz skatuves. Ir kur darboties!

E.E.: Cik ilgā laika posmā var izgatavot vienu mucu?


D.S.: Principā trīs dienās var uzbūvēt vienu mucu, ja visi nepieciešamie materiāli ir sagatavoti, ja tiek rēķinātas darba stundas. Sagatavošanās prasa daudz vairāk laika, nekā sākumā varētu šķist. Tā gluži nav, ka šodien sākam un pēc trīs dienām beidzam. Vispirms ir materiāla sagatavošanas posms, sākot ar materiāla sagādi. Tad ir ilgā materiāla žāvēšana, reizēm to daru ar vakuuma kalti, lai paātrinātu procesu. Pēc tam ir mucas veidošana bez dibena, to nākas žāvēt apmēram divas nedēļas, tad tiek likti dibeni iekšā. Patiesībā mucas izgatavošanas laiks ir ļoti laikietilpīgs process, jo pa vidu ir žāvēšanas laiki.

E.E.: Izstāstiet plašāk par mucas apstrādes procesu!


D.S.: Ir koks, kas tiek nogāzts. Pēc tam tas tiek sazāģēts, vai vēl labāk, ja var saskaldīts pa gadskārtām. Tad koksni noliek žāvēt. Teorētiski žāvēšanas laiks ir trīs četri gadi, lai materiāls pēc tam neplaisātu. Šo procesu var paātrināt ar dažādām modernām tehnoloģijām, piemēram, vakuuma kaltēšanu, pēc kā materiāls neplaisā, bet ātri var izsūkt ūdeni. Pēc tam šie dēlīši tiek apstrādāti – ēvelētas tiek visas malas, turklāt nav neviena taisna mala, augša un apakša ir ovāla, sāni ir zem leņķa, un tie ir zem vēl viena leņķa, vidus ir platāks par galiem. To dara pēc šablona, ko mucinieks pats izgatavo, vadoties pēc nepieciešamā tilpuma. Kad dēlīši ir sagatavoti, tie tiek saslieti stīpās, muca izskatās kā puķe – apakša ir ciet, bet augša pavērusies. Tad viss šis veidojums ir jāvāra vismaz dienu. Protams, vienlaikus var vārīt vairākas mucas. Kad tā ir izvārīta, no verdošā ūdens tā ātri ir jāizrauj ārā, un dažu sekunžu laikā ir jāsavelk atvērtie gali kopā ar trosi. Trose ir ar lielu vinču, un, ja tā netiek noturēta līdzsvarā, var gadīties tikt aizsviestam. Vienu reizi man bija jāsteidzas prom, tādēļ šo uzdevumu atstāju tētim un kaimiņam, kuri to visu bija vērojuši. Viņi bija nomocījušies visu vakaru, bet tā arī nevienu mucu kopā nesavilka. Nācās man pārvārīt mucas. Viņi pēc tam atzina, ka no malas tas izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā. Mucas savilkšanā svarīga ir mucas līdzsvara noturēšana, turklāt pēc tam uzreiz caur mucu jāizlaiž uguns, lai tā neplaisātu. Degšanas ilgums ir atkarīgs no tā, cik stipru garšu muca pēc tam atdos dzērienam. Kad tas ir izdarīts, tad atkal mucu atstāj žāvēties uz kādām divām trim nedēļām, bet arī šo posmu var saīsināt ar vakuuma kalti. Pēc tam jāsāk pēdējie ēvelēšanas darbi un dibena gatavošana. Mucas dibens ir jānoēvelē tā, lai nebūtu nevienas spraudziņas. Kad muca ir puslīdz gatava, tad darba stīpas ņem nost un liek īstās stīpas. Īstās stīpas ir konusā. Agrāk mucinieks pa katru stīpu uzsita ar āmuru 270 reizes, lai to izvalcētu un dabūtu konusu. Bet pēc izvalcēšanas ir arī jāsakniedē, bet pirktās kniedes netur mucas spiedienu, tādēļ pašam jātaisa savas drātis, kuras to izturēs, un tad vēl pēdējās reizes jāuzsit pa stīpām. Kad tas izdarīts, muca jānovasko. Vasks tiek vārīts, pēc tam verdošs liets iekšā mucā, lai pa mucu izskalinātos. Pēc tam jāieliek krāns, jāizvirpo spunde, tā jāieliek, tad mucu var nolakot no ārpuses, un muca gatava! Var teikt, ka šis darbs ir caur uguni un ūdeni, tādēļ arī mucinieku Latvijā varētu būt tik maz. Alus mucām vasks vēl kādu mazu šķirbiņu aiztaisīs, bet vīna, kalvadosa un brendija mucām vaskus neizmanto, kā koku būsi salicis kopā, tā būs. Lūk, šādi top mucas.

E.E.: To tiešām var izdarīt viens cilvēks bez palīgiem?

D.S.: Principā cilvēks visu var izdarīt, tikai ļoti jāgrib un jāzina, kā. To var izdarīt, bet parasti man brālis nāk palīgā savilkt vinču. Bija gadījums, kad biju uztaisījis vienu no savām pirmajām pirts baļļām 2.20 metri diametrā, un man vajadzēja palīgus mucas dibena ielikšanai. Es jau biju sarunājis palīgus, bet tie kā nebrauc, tā nebrauc, bet nodošanas termiņš tuvojas, un tad es sāku domāt, kā to izdarīt pašam. Un es izdomāju, ka tādas kā lencītes aptīšu ap mucas dibenu, un ar vinču to pacelšu. Tā man izdevās ielikt mucas dibenu. Reizēm ar padomāšanu visu ko var izdarīt! Arī mana vectēva brālis darba procesā izdomāja, kā atvieglot dažādus gatavošanas procesus. Caur praksi mucinieku zināšanas attīstās. Izgudrojumi ik pa laikam top.

E.E.: Vai esat apguvis visus savas dzimtas knifiņus? Vai ir kādi paša atklāti?


D.S.: Tāpat kā medicīna, arī šis darbs zināmā mērā ir māksla. Tu vari darīt tā, vari darīt šitā, principā ir jāzina pamatlikumi un jāzina savu priekšteču stils un veids, bet, ja tu kaut ko dari, tad laika gaitā nāk atklāsmes, ko darīt citādāk, labāk, pašam to ieviest. Jebkurā gadījumā, tos knifus, kas ir bijuši senos laikos, es esmu uzsūcis no saviem senčiem. Vienīgais tagad vairāk viss ir mehanizējies, tādēļ to, ko agrāk bija jādara ar rokām, mūsdienās dara tehnika. Savas pirmās 20 mucas es arī uztaisīju ar slīmestriem un citiem rokas instrumentiem. Galvenais savu darbu darīt labi.

E.E.: Vai pats arī ejat mežā pēc materiāla?

D.S.: Jā, es pats arī reizēm eju mežā. Nozāģēju ozolu, sazāģēju dēļos, izžāvēju un uztaisu mucu. Bet ne tikai no ozola gatavoju lietas. No ozola galvenokārt taisu vīna un alus mucas, bet no egles koka taisu vannas, pirts baļļas, ķipīšus, kāpostu mucas un citas lietas. Rūpīgi sekoju līdzi koka izvēlei, lai gala produkts būtu maksimāli piemērots uzglabājamai mantai.

E.E.: Vai sanāk, ka materiāls, ko izmantojat saviem darbiem, ir Jūsu pašu mežā iegūts?

D.S.: Lielākoties, jā. Vienīgi ozolu mums nav tik daudz. Reizēm zemnieki no visas Latvijas man zvana un piedāvā ozola koksni. Jo vienu ozolu viņam nav kur realizēt, pārāk maza kvadratūra, bet es no viena ozola varu izgatavot vairākas mucas, ķipīšus.
Mucu arodā ir ļoti daudz fiziska roku darba, kas ir ļoti darbietilpīgs, un, visticamāk, tas ir iemesls, kādēļ ir tik maz mucinieku. Vieglāk to pašu ozolu ir pārstrādāt dēļos un pārdot.
Ozola materiāls ir dārgs, bet roku darba ieguldījums gala produktu sadārdzina vēl vairāk. Mana vectēva brālis izmācīja septiņus mācekļus, bet no viņiem varbūt divi paralēli savam tiešajam darbam hobija līmenī gatavo mucas. Nākotnē, kad būs vairāk laika, man ir plāns, gādāt, lai šis amats nepazustu: sarakstīt grāmatu vai mācekļus izmācīt, darbnīcu uztaisīt, kam šo amatu nodot. Ir ļoti daudz knifu jeb seno laiku gudrību, kuras diemžēl netiek lietotas industrializācijas dēļ. Saņēmu uzaicinājumu pakonsultēt vienu uzņēmumu pirts kublu izgatavošanā. Kad es sāku stāstīt, kā koks ir jāizzāģē pa gadskārtām, jāizgroza baļķis, tad viņi teica, ka tas nav iespējams. Gaterī kā zāģē, tā izzāģē, neviens atsevišķi neko negrozīs. Tā seno laiku kvalitāte zūd. Agrāk bija milzīga konkurence mucinieku starpā. Piemēram, Rīgas tirgū vidēji dienā sēdēja trīspadsmit mucinieki ar saviem meistardarbiem, līdz ar to katram meistaram bija jātur ļoti augsta kvalitāte – jo augstāka tā bija, jo vairāk pircēju. Mans vectēvs stāstīja, ka, kad viņš ar savu vectēvu brauca uz tirgu, tad viņiem problēmu nebija, jo visi zināja viņu uzvārdu. Visu pārdeva un brauca mājās, citi sēdēja visu dienu. 
Es vienu brīdi gribēju aktīvāk apmācīt mācekļus, daži pat bija no amatniecības skolas, kur māca galdniecību, bet mūsdienu jaunatne ir paviršāka. Es izstāstu visu, kā ir jādara, lai pats darbojas. Un ierosinu, ka darbus, kas nav līdz galam sanākuši, lai noliek maliņā, vēlāk izanalizēsim, izlabosim kopā. Bet māceklis tāpat visu saliek kopā. Bet gala rezultāts nesanāk. Kad jautāju, kādēļ laicīgi neko neteica, atbild, ka domāja, ka viss būs labi, gan jau kaut kā. Nu, lūk, šāda attieksme “viss būs labi” mūsdienās ir ļoti izplatīta. Tas arī atšķir īstu amatnieku un viņa kvalitāti no tādiem, kas tikai ātrāk kaut ko grib pārdot. Gribu, lai manis mācītie mācekļi iziet ar kvalitātes zīmi. Man ir doma, ka nākotnē izmācīšu vairākus mācekļus.

E.E.: Vai, lai kļūtu par mucinieka mācekli, viņam pašam uzreiz ir nepieciešamas dažādas specifiskas iekārtas?

D.S.: Sākumā pietiek arī ar vienkāršākiem instrumentiem, bet tādā gadījumā mucas izgatavošana prasa daudz vairāk laika. Arī no darba drošības aspekta mucinieku amats ir bīstamāks, nekā, piemēram, galdnieka. Muca nav liela, tādēļ visas frēzes un asie instrumenti darbojas ļoti tuvu rokām, un, ja zaudē uzmanību, var gadīties visādi. Tā ir arī ļoti liela atbildība no meistara puses par mācekli. Mūsdienās ir iespēja iegādāties ļoti dārgas iekārtas, kuras palīdz izgatavot mucu industriālu, tādejādi pasargājot no tieša kontakta ar asajiem asmeņiem un paaugstinot darba drošību. Tomēr amatnieka ražojums vienmēr būs kvalitatīvāks, nekā tas, kas taisīts konveijerā.
Mucu var izgatavot arī ar vienkāršiem instrumentiem – galvenokārt ar slīmestru un rokas ēveli – bet tad māceklim tas prasīs ļoti daudz laika un daudz materiāla ies zudumā, kamēr viņš piešausies leņķiem. Jo katram dēlītim augša ir ovāla, apakša ir ovāla, sāni ir zem leņķa, un tie ir zem vēl viena leņķa. Mucu gatavošanā daudz jāizmanto ģeometrijas zināšanas. Mucu gatavošana nav tikai vienkārša ēvelēšana, pirms tam ļoti precīzi līdz milimetram, pat līdz pusmilimetram ir jāaprēķina leņķi. Ir jābūt ļoti precīzam katrā darbībā! Viens nepareizs aprēķins, un muca tecēs.

E.E.: Sanāk, ka mūsdienīgam muciniekam ar divām rokām un ēveli vien nepietiek, viņam ir nepieciešami arī papildu instrumenti?

D.S.: Jā, jo, ja to darīs tikai ar rokām no sākuma līdz galam, tas aizņems tik ilgu laiku, ka neviens nebūs gatavs pirkt tik dārgu preci, kaut vai tikai par pašizmaksu.

E.E.: Vai arī pats izmantojat savus ražojumus?


D.S.: Diemžēl, nē, es neizmantoju, jo pats netaisu ne alu, ne vīnu, ne kalvadosu. Bet kopš ar Ministru Kabineta noteikumiem ir atļauts gatavot alkoholiskos dzērienus pašpatēriņam, pasūtījumu mucām ir vairāk

E.E.: Cik ilgi vienu mucu var lietot?

D.S.: Katram produktam ir jāievēro sava specifika. Bet, piemēram, vīns no ozolkoka saņem ozola sulu un specifisko nokrāsu. Muca līdz trīs lietošanas reizēm varētu dot šo sulu, bet ar katru reizi vīnam būs daudz mazāk ozola piegaršas. Zinu, ka ārzemēs daudzi izlīdzas ar to, ka mucā ieliek maisu ar ozola skaidām, un tādā veidā dzēriens iegūst vēlamo piegaršu.
Pasaulē ļoti samazinās mucu ražošana, jo ir mucinieku trūkums. Man bija piedāvājums braukt uz Austrāliju un darboties mucu ražošanas rūpnīcā, bet es atteicos, jo šo nodarbi gribu attīstīt Latvijā.

E.E.: Izklausās, ka mucinieki savā starpā sazinās un ne tikai Latvijas mērogā, bet visā pasaulē?

D.S.: Jā! Es parasti apvienoju ceļojums ar pieredzes apmaiņu mucinieku starpā. Ir interesanti uzzināt, kā viņi taisa mucas, kāda ir viņu ikdiena. Varu teikt, ka Latvijas muciniekus pasaulē atzīst un novērtē. Sadarbība ir vajadzīga visās jomās, nevar tikai “savā sulā vārīties”.

E.E.: Saprotu, ka mucu gatavošanā neizmantojat nekādu ķīmiju, visa apstrāde ir ar dabīgām izejvielām?

D.S.: Es absolūti neizmantoju. Piemēram, lai muca noturētu alus spiedienu, kas ir ļoti augsts, muca tiek vaskota. Kad es sāku pētīt pārtikas vaska ķīmisko sastāvu, sapratu, ka tur ir ļoti daudz toksisku vielu, kuras nebūtu prātīgi izmantot, tādēļ es gatavoju savu vasku no bišu un ekoloģiskiem produktiem. Arī blīvēšanai neizmantojam santehnikas blīvētājus, bet dabīgus produktus.

E.E.: Esat mucinieks piektajā paaudzē, vai ģimene mudināja par tādu kļūt?


D.S.: Tieši otrādi. Diemžēl senos laikos mucinieki slēpa savas prasmes un negribēja nevienu apmācīt, jo, ja amatu apgūst vēl kāds, rodas lielāka konkurence. Un ne tikai amatniecībā, bet arī medicīnā ir bijis tāds posms. Mācekļi arodu apguva kādus septiņus gadus, lai iegūtu uzticību. Sākumā viņus pat nepielaida pie mucām, viņi pirmos gadus bija meistara palīgi, gatavoja ēst, uzkopa telpas. Tikai pamazām, pēc kādiem trīs gadiem, mācekļus pielaida pie mucu gatavošanas. Tādēļ viņi ļoti augstu vērtēja savu amatu, kas ilgā laika posmā apgūts. Mans vectēvs mani arī īsti negribēja mācīt, tādēļ mācījos pie vectēva brāļa. Man pašam ļoti gribējās, jo arī mamma uzskatīja, ka es varu bez tā iztikt. Labi, ka tagad viss mainās uz otru pusi, tagad tie, kas ir uz āru vērti (atrodas sociālajos tīkos, dalās ar pieredzi), ir īsti meistari, jo nebaidās atklāt noslēpumus, nebaidās no konkurences. Šobrīd ir tāds laiks, ja neizdarīsi tu, izdarīs kāds cits!

E.E.: Vai atceraties, kad patstāvīgi izgatavojāt savu pirmo mucu?

D.S.: Es neatceros konkrētu gadu, bet zinu, ka tas bija vidusskolas laikā. Atceros, ka es pat dziedāju aiz priekiem, ka man tas ir izdevies (smejas).

E.E.: Februāris ir mīlestības mēnesis, un lai gan Valentīndiena ir pagājusi, ko Jūs novēlētu Pārgaujas novada iedzīvotājiem un avīzītes lasītājiem par mīlestības tēmu?


D.S.: Mīliet cilvēkus, mīliet dabu, mīliet savu darbu, ģimeni, un tad visa pasaule arī jūs mīlēs. Ir tā, ka, ja cilvēks atdod, tad kaut kad tas nāks viņam atpakaļ. Mīlestība ir abpusējs process, nevar gaidīt mīlestību, ja tu pats nemīli. Jo vairāk atdosiet, jo vairāk saņemsiet. Uzskatu, ka šobrīd ir tāds laiks, kad viss ir atvērts. Esiet atvērti un pasaule būs atvērta jums!

Dins Sumerags ir Latvijā vecākās mucinieku dzimtas pārstāvis piektajā paaudzē, tādēļ atbildība ir liela, viņa darbu kvalitātei jābūt augstai, un man par to nav šaubu. Visu, ko viņš dara, viņš dara ar pilnu atdevi. Aplūkojot viņa darbus, grupas vizuālo noformējumu, viss ir pārdomāts līdz sīkākajai niansītei. Dins Sumerags ir cilvēks, kas iedvesmo darīt! No intervijas devos prom ar apziņu, ka izdarāms ir viss, tikai jāsāk.


Ar Dinu Sumeragu sarunājās sabiedrisko attiecību un jaunatnes lietu speciāliste Elīna Elekse


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv