17.06.2019, Pirmdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Pašvaldībai piederoša nekustamā īpašuma "Rozulas skola" izsole
    Pārgaujas novada pašvaldības īpašumu komisija rīko atklātu mutisku izsoli ar augšupejošu soli nekustamā īpašuma „Rozulas skola”, Stalbes pagastā, Pārgaujas novadā...
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
252, pašlaik vēro: 30.

Vai, Jūsuprāt, Pārgaujas novada svētkos būtu nepieciešama uguņošana?
» Sākumlapa



Katra saimniece vislabāk zina, kas viņas ģimenei garšo!



            Iveta Kazerovska jau vairākus gadus vāra gardumus, kuri mīļi tiek dēvēti par “Kiukīšu kārumiem”. Nosaukums aizgūts no mazbērniņa. Kiukīšu kārumos ietilpst 18 saldās un pikantās mērces, dažādiem ēdieniem un veselībai (ābolu, bazilika, tomātu, ķiploku pikantā; ābolu, ķiploku, tomātu pikantā; ābolu, kadiķu pikantā; ķirbju, timiāna pikantā; ķirbju, sinepju pikantā; ķirbju asā; ķirbju asā pikantā ar ķiploku; kadiķu pikantā; sīpolu pikantā; bazilika pikantā; ķiploku pikantā mērce; pīlādžu pikantā; meža sēņu pikantā; ābolu-piparmētru mērce; karameļu; karameļu ar „Lāču” rupjmaizi; pīlādžu želeja; priežu čiekuru sīrups).

            Ciemos uz sarunu Iveta sagaida ar svaigu, paštaisītu bazilika pesto, piemetinot, ka noteikti vēl jāpamēģina meitas ieteikums pielikt tam pētersīli, un lielu zāļu tējas krūzi. “Šķidrums ir daudz jālieto”, saka saimniece, “bet kad tu ar tām mazajām krūzītēm tēju dzer, tad biežāk jādzer.. tas aizņem daudz laika!”

 

Stefānija Jančevska (S.J.): Pie jums šajā diezgan aukstajā laikā ir ļoti silti.

Iveta Kazerovska (I.K.): Jā, šeit ir ļoti silts. Šī māja ir 140 gadus veca! Kad mēs mainījām logus, mēs pat baidījāmies kaut ko jaukt. Ar vīru šeit dzīvojam kopš 1998.gada, un mājās paši visu iekārtojām. Es arī dārzu pārveidoju, zemi līdzināju, akmens bruģa stāvlaukumu pie mājas uztaisīju.

 

S.J. : Katlā šobrīd vārās jaunā kārumu porcija? Cik no tāda lielā katla sanāk burciņas?

I.K. : Sanāk daudz - kādi 36 litri! Bet tas viss vēl skaisti jāsalej mazās burciņās. Man ir divi burciņu izmēri - 125g un 250g. Vakar vēl vēlu vakarā karameles gatavoju. No Rāmkalniem braucu, pa ceļam nopirku veikalā saldo krējumu... jo es tikai no Straupes krējuma gatavoju. Esmu pieradusi netaupīt naudu uz kvalitāti.

Kādreiz mums ģimenē bija mazāk līdzekļu un trīs bērni, kuri jāskolo, un bija pierasts iztikt ar lētāko. Tad es sāku strādāt Braslas krogā. Tur man bija kolēģīte, kura bija pieradusi pie ļoti augstvērtīgiem produktiem. Es arī, ar viņu kopā strādājot, iemācījos dažādas nianses. Un tagad saprotu, kā, piemēram, ēdiens atšķiras, atkarībā no tā vai lietota olīveļļa, vai kāda cita. Kādreiz pat visiem salātiem izmantojām tikai saulespuķu eļļu. Mainās apziņa un atrodas arī līdzekļi... viss ir jāapgūst, un es visu mūžu mācos un mācīšos. Tu neesi gatavs atm, kamēr tu nesaproti. Un kad tu sāc saprast, tad rodas tādas atziņas!

 

S.J. : Kas ir starp tām vērtīgākajām atziņām?

I.K. : Kādreiz baidījos no kritikas... Bet tagad, nē. Reizēm ir tā, ka sāpīgā kritika apstādina, bet reizēm tā dod lielāko stimulu... izlobīt to kodolu, kur ir tā sāls, kur ir tas labais... neuztvert to slimīgi. Reizēm jau arī ir vienkārši nejauka kritika. Bet arī to ir jāiemācās izvērtēt. Dzīve mūs māca. Kā mēdz teikt, jo tu vairāk dzīvo, jo tu vairāk saproti, cik tu maz zini.

 

S.J. : Strādājat tikai no mājām?

I.K. : Jā. Darbs mājās nekad nebeidzas. Un, zini, kas ir bēdīgi? Nav laika vairs kā kādreiz, piemēram, māju tīrīt. Dārza darbi vēl... vēlā rudenī pirms sala visādi darbi... puķes jāvāc, garšaugi siltumnīcā. Mājās neviens pie mums nedzīvo, mēs divi un mūsu suns. Bērni izauguši. Ir arī četri mazbērni. Vienai meitai ir trīs bērniņi, un jaunākajam, 21. augustā, piedzima... mana jaunākā mazmeitiņa. Vecākajam mazbērniņam būs pieci gadi. Vēl mazliet jāpaciešas, līdz nāks palīgā. Mazmeitiņai Noriņai ir no manis tāds raksturs, ka var ar visādiem sīkumiem darboties. Es varu izšūt, man patīk knipelēties, bet ir cilvēki, kurus tādi darbi galīgi atbaida.

 

S.J. : Minējāt, ka daudz ko iemācījāties, strādājot Braslas krogā.

I.K. : Kad strādāju Braslas krogā, iemācījos vairākas dabīgas lietas. Man ļoti tur patika attieksme – sirsnīga un vienkārša. Iepriekš strādāju arī krodziņā “Glendeloka”, Cēsīs, vienu gadu... tur atkal attieksme bija citādāka... Visās vietās, kur tu ej, kaut ko mācies. Es objektīvi darbu bieži neesmu mainījusi - trīs darbi ir bijuši oficiāli. Skolās – Raiskuma sanatorijas skola un Auciema skola, “Glendeloka” un Braslas krogs. Bet pirms tam esmu mācījusies par trikotāžas adītāju.

Auciema skolā sākumā strādāju par dienas dežuranti, pieskatīju zvanus, koridorus. Bet jaunākais dēls bija ļoti maziņš, un mums bija ļoti grūti izgrozīties ar to visu. Tad iestājos Raiskuma sanatorijas skolā, lai strādātu virtuvē, apkalpoju galdus bērniem. Ļoti patika tas, cik bērni tur ir sirsnīgi un draudzīgi. Mums pieaugušajiem, veseliem cilvēkiem, ir pilnīgi savādāka uztvere... Nu, piemēram, bija liela vētra... pazuda elektrība, un puisis, kas brauca ar ratiņkrēslu, stāstīja: “... un tad, es stāvēju pie loga un dziedāju, lai auklīte dzird, kur es esmu.” Tas man atvēra tādu pasauli. Es iemācījos no bērniem skolā priecāties par niekiem un kā ir būt patiesiem... jo kādreiz tā nemācēju.

 

S.J. : Kā pievērsāties mājražošanai?

I.K. : Es biju izlēmusi, ka kaut kas ir jāmaina. Cik tad ilgi var skraidīt ar šķīvjiem un traukiem... kaut ko mācīties vajag. Bet, ja tā pa īstam... tad esmu kādreiz domājusi, kas ir tā lieta, ko es varētu studēt, bet neesmu vēl sapratusi... tātad cilvēks tam nav gatavs, un nav tas jādara. Atliek darīt kaut ko pašai un kaut ko no mājām.

Uz mērcītēm mani pamudināja bērni. Līdz tam, ka tu esi gatavs... nonāk tad, kad tu vairs nevari kā līdz šim, vai jau zini, ko vēlies. Bet es nenožēloju to, ar ko nodarbojos pirms tam. Piemēram, Braslas krogā – tur nebija stagnējoši. Ļoti daudz ieguvu - tu varēji tur cilvēks izvērsties. Mums ļāva domāt visu kaut ko, darīt, izpausties. Braslas krogā biju pavāre un arī pēc tam esmu saņēmusi vairākus piedāvājumus strādāt par pavāri krogos, restorānos... bet es jau biju izdomājusi, ko vēlos darīt.

 

S.J. : Kāds bija jūsu starta kapitāls?

I.K. : Starta kapitāla nebija daudz. Man bija arī nelieli iekrājumi un kredītus neņēmu... par ko esmu laimīga. Esmu dzirdējusi, ka arī mājražotāji paņem kredītu un ilgus gadus to maksā. Sākumā nopirku tirgošanās telti, bet bija grūtības atrast labu pārdevēju. Tagad jau ir arī ūdensnecaurlaidīga telts nopirkta... Bet bijis visādi – arī, kad, piemēram, Siguldā telts tiek nopūsta stiprā vējā no kalna un burciņas nokrītot zemē sašķīst... viena tantiņa tirgū reiz iemācīja, ka vajagot iesiet telts vidū aukliņu no jumta un galā ūdens burciņu, lai telts būtu stabilāka. Un tā es tagad vienmēr ņemu līdzi pieclitrīgo ūdens boncīti. Viens no otra viskaut ko iemācās. Man patīk, ka ir draudzīga attieksme un dalīšanās pieredzē. Tirgū var novērot, ka, piemāram, vīna pārdevējiem ir savi jociņi, citiem tirgotājiem atkal savi.

 

S.J. : No kurienes atnāk idejas receptēm, un, kas labi iet kopā ar garšu kārpiņām?

I.K. : Man liekas, ka ar to vispār nav robežu. Jo dullāk, jo labāk! Cilvēki saka: “skatos tirgū un brīnos – nu kā kaut kas tāds var iet kopā!” Es saku: “nu pamēģiniet, pagaršojiet, tas jums neko netraucē.”.. Un man pašapziņai vēl tāds dzinulis ir tad, kad cilvēks varbūt arī tirgū neko nenopērk, bet saka: “kā es iedvesmojos!”.. Man tā bieži gadās.

Tas, ko tu dari ir tik interesanti, ka pat citam liekas interesanti! Citi prasa receptītes.. tās es tā konkrēti nedodu, bet sastāvdaļas neslēpju. Tā arī saku: “katra saimniece vislabāk zina, kas viņas ģimenei garšo.” Tas nav tā, ka tu māci viņu ar karotīti, bet, tajā pašā laikā, mudini - tā ir iespēja jebkuram izdarīt to kā viņš pats gribētu.

Sāremā šovasar salasīju kadiķogas! Cik to tur daudz, un, cik feinas! Uztaisīju mērci. Izrādās... nezināju, ka kadiķogas gatavojas 4 gadus! Un to var redzēt uz krūma, pavērojot ogu krāsas - kura šī gada oga, kura pagājušā vai aizpagājušā.

 

S.J. : Cik mērcīšu veidi jums ir?

I.K. : Divu gadu laikā radīti deviņpadsmit produkti. Sākumā bija seši. Laika gaitā no dažām lietām esmu arī atteikusies. Vārīju arī ābolus ar brūklenēm... bet tos cilvēki kaut kā bieži nepirka... tikai reizēm. Bet tagad atkal uzvārīju tikai brūklenes... tagad atkal pērk.

Ļoti patīk lasīt ogas un darīt dārza darbus. Tad, kad esi noguris, tad ravēšana... Es nesapratu kādreiz kāpēc, bet tad dzirdēju reiz pa radio, ka cilvēkiem speciāli ir smilšu terapija ...un atklāju sev, ka man tā ir ravēšana.

 

S.J. : Vai pašiem burciņās ir lieli ziemas krājumi?

I.K. : Ir, protams. Tas, patiesībā, daudzus gadus arī palīdzēja uzturēt ģimeni. Bija laiki, kad piens maksāja trīsdesmit santīmus, gaļa divdesmit piecus kilogramā. Tad arī dzīvojām uz ogām, sēnēm un kartupeļiem. Tajā brīdī mums bija arī gotiņa. Kad kādreiz strādāju normētu darbu... mācījām bērnus, ka pašiem viss ir jādara. Bija jau arī viņi apzinīgi, krāsnis kurināja, ēst gatavot palīdzēja. Tagad man tāds prieks! Meita cep kūkas un tortes - kruzuļu kruzuļiem... ar visām tām mastikām.

 

S.J. : Esat iedvesmojusi...?

I.K. : Tās ir arī manas pamata receptes, jā. Viņa atkal uzliek to radošo jumtiņu... pati viskaut ko jaunu izgudro un visus piederumus sameklē. Tie viņai ir kā zobārsta komplekts...

 

S.J. : Ievācat arī pati tējas?

I.K. : Esmu savākusi dažādas tējas... apskatījusies internetā, kuras tējas nevar likt kopā... jo ir tādas, kuras nevar. Un tad es pērku veikalā maisiņus, kuros var ērti iepildīt tēju... un ar zobu bakstāmo kociņu nofiksēt virs tējas krūzes, kamēr tā ievelkas. Tējas maisiņus arī vajag, lai uz tirdziņu paņemtu līdzi... tomēr svarīgi pagatavot tēju cilvēkiem aukstā laikā. Pārsvarā jau tie ir paši tirgotāji, kuri visvairāk tējas uz vietas dzer.

Es domāju... kāda tā ir priekšrocība Straupes tirdziņā... citos tirgos nav ko apēst, un, ja tu arī apēd, tad ļoti, ļoti dārgi... un nereti visa caura diena no pīrāgiem vien jāpārtiek. Siltu zupu, ēdienu, mērcītes vai siltu otro var dabūt tikai Straupes tirdziņā. Vasarā taisu meža zemenes ar vaniļas mērci. Tas ir TOP saldais! Braslas kroga laikā, tas visu laiku startēja ar ēdieniem tirdziņā, kurus es gatavoju... un tagad jau tāpat es arī to turpinu.

 

S. J. : Tad ēdiens, ko gatavojat, satuvina arī tirdziņā tirgotājus?

I.K. : Jā! Man zivju puisis jau prasa: “kas rītdien pusdienās?”, un tr tāda laba sajūta – viņš jau gaida. Tad ir vairākas ģimenes, divas no Siguldas, kas saka, ka brauc tieši uz šejieni paēst pusdienas un mājās speciāli tirdziņa dienās neēdot.

 

S.J. : Runājot par radošumu...

I.K. : Runājot par radošumu... ja tāds esi piedzimis un bērnībā tam nebija vietas, kur izpausties, tas tāpat dzīves laikā kaut kā laužas ārā. Man ir tāda tendence, ka es visu mūžu esmu kaut ko gribējusi mēģināt, darīt atkal jaunu. Un vēl man ir temps (smejas). Man nepatīk ilgi domāt, kā būs. Jāpamēģina un tad jau redzēs (smejas).

 

S.J. : Vai šo darbu arī varētu darīt lēnāki cilvēki?

I.K. : Es domāju, ka, jā. Viņš varbūt atkal vairāk kaut kādus knifiņus izdomās... lēni to darbiņu darot. Katram ir kaut kas tāds, kur viņš ir talantīgs un spēcīgs. Mums jāmācās klausīties sevī. Es, personīgi, esmu mācījusies lielā pilsētas skolā. Tur nedrīkstēja būt sava iniciatīva... un to visu dzīvi ļoti sevī izjūtu kā traucēkli, kas atstājis pēdas. Tas, ko bērnībā esi ieguvis kā pamatu, tas paliek visam mūžam – vienalga vai paiet piecdesmit, vai cik gadi.

 

S.J. : Kā Jums šķiet, vai cilvēkiem Pārgaujas novads asociējas ar mājražotājiem?

I.K. : Es domāju, ka Straupes lauku labumu tirdziņš cilvēkiem ar to asociējas. Ļoti laba sajūta bija šogad, kad biju Dobelē – pienāca pie manis viena ģimene, vīrs un viņa sieva, kura saka, ka neko negribot, bet vīrs: “es gan garšošu, gan pirkšu!”. Viņam iegaršojās pīlādžu mērce, un tad viņš prasīja, kur mēs pīlādžus šogad dabūjām, jo viņa pusē to neesot. Es saku, mūsu pusē arī to nav. Viņš prasa, no kuras puses tad jūs? Es saku, ka no Pārgaujas novada. Viņš arī! Izrādās, ka tas bija Aivars no “Ezeriņiem”. Tā mēs, lūk, iepazināmies un sākās sadarbība. Viņš gribēja, ka pie viņa veikaliņā būtu manas mērces. Bija jāaizbrauc tik tālu, lai iepazītos beidzot! Jo es tā nekad neiedomātos vienkārši aizbraukt uz viņa veikaliņu un teikt: “Labdien, es gribētu sadarboties!”

 

S.J. : Vai piedalieties semināros un apmācībās mazajiem uzņēmējiem?

I.K. : Ja kāds pasaka no malas tirgū par kādām iespējām semināriem, vai tirdziņa organizatores kaut ko pastāsta, tad paskatos internetā, bet tā speciāli meklēt nav laika. Piekrītu, ka vajag kopīgus pasākumus uzņēmējiem!

 

S.J. : Kā sākās Jūsu iesaistīšanās tiešās pirkšanas-pārdošanas kustībā?

I.K. : Tiešā pirkšana aizsākās Cēsīs, kafejnīcā “Mala” (vada Signe Jānelsiņa, Cēsu tiešās pirkšanas iniciatīvas aizsācēja)... atrada mani paši, es pat par viņiem neko nezināju. Vienkārši man piezvanīja un uzaicināja, jo bija izlasījuši rakstu “Druvā”. Ļoti labi nostrādāja reklāmas ziņa “Latvijas radio 2” raidījumā “Dzīves virtuve” - par mājražošanu, kura mērķis ir iedrošināt cilvēkus, ka mājražošana nav nemaz neiespējama lieta. Liela rezonanse pēc tam bija. Viens pāris no Siguldas pat pienāca tirgū klāt un teica: “mēs jūs redzējām!”. Cik dzīvi viņš to sarunu bija iztēlojies, klausoties radio!

 

S.J. : Kā darbojas tiešā pirkšana jeb patērētāja un ražotāja satuvināšanās?

I.K. : Tiešā pirkšana Cēsīs darbojas tā, ka produkcijas piedāvājumu organizatoriem internetā nododam katru trešdienu. Tad to var redzēt pircēji, kuri ir iesaistījušies tiešajā pirkšanā. Viņi pieņem pasūtījumus no interesentiem ceturtdienās. Pirmdienā atsūta informatīvu e-pastu, ka manai produkcijai ir veikts pasūtījums. Un tad tu ved. No vieniem līdz četriem ir jāpiegādā.

Tur, Cēsīs, sagaida un izdala produktus dežurants, kurš katru reizi ir cits un darbojas uz brīvprātības principa. Tu, kā pārdevējs, vari arī ierobežot summu. Ja, piemēram, nav desmit eiro vērtībā pasūtījums, tad vari pateikt, ka šoreiz nebrauksi. Bet man uz Cēsīm ir diezgan tuvu aizbraukt.

Tur patiesībā ir ļoti daudz interesantu produktu. Tādi, par kuriem es pat nekad nebiju dzirdējusi, piemēram, tomātu maize. Viņiem no Madonas visādas lietas tiek vestas - daudz dārzeņus. Cik esmu redzējusi pēc produktu grozu numerācijas, tad kādi 30 pārdevēji jau ir iesaistījušies šajā kustībā.

 

S.J. : Bez Straupes tirdziņa un tiešās pārdošanas Cēsīs, kur vēl iespējams iegādāties Kiukīšu kārumus?

I.K. : Rāmkalnos, Juglas depo. Esmu iedevusi arī Ādažu eko veikaliņam, bet tur neiet... toties Ādažu tirgū gan pirka. Valmiermuižas veikalā man reiz bija produkcija, bet tur ir tik ļoti liels piedāvājums, ka viņi arī neuztraucās, ja tavējo preci tur neizpērk... kā arī cilvēkiem grūtāk pamanīt, kur kas atrodas, ja viņi jau nav tur daudzreiz bijuši. Bet tur esmu regulāri uz tirdziņiem, un arī cilvēki ļoti labi pērk produkciju.

            Esmu arī sapratusi, ka, lai par veikaliem cīnītos ar savu piedāvājumu, vajag pavisam citu situāciju. Man reiz izstāstīja, ka man ir nepareizs etiķetes piedāvājums, ja grib veikalā pārdot produktus. Mana etiķete esot pārak nepamanāma. Daudzi uzskata, ka jābūt kaut kam kliedzošākam. Tādu spīdīgu iespaidu negribās, bet gribas ko vienkāršu.

Normunds Skauģis arī kritizēja etiķeti, ka par vienkāršu, tāpat arī nosaukums. Reiz uzaicināja satikties, lai runātu par iespējamo sadarbību viņa veikalā. Mēs nesarunājām, es laikam nokautrējos.

Katrai lietai var atrast, ko mainīt. Man šo etiķeti izstrādāja vedekliņa, kura reklāmu mācījusies un ar dizainu nodarbojas, Air Baltic arī reklāmas veidojusi. Viņa teica tā, ka viss kaut kas jau ir tik krāsains,  ka vajag kaut ko pretēju. Paļāvos uz viņas redzējumu. Šobrīd viņa dzīvo Valmierā kopā ar dēlu, kurš  ir Valmiermuižas alus darītavas tehniskais direktors. Vada arī robotikas pulciņu skolēniem ģimnāzijā – un atkal pierādās, ka dzīve visu pagriež pretēji kā mēs domājam. Dēls visu mūžu nav varējis paciest, ja cilvēki kaut ko nesaprot, kad tiem ko skaidro... un tagad pats ir skolotājs. Turklāt ar lielu prieku viņš to dara.

 

S.J. : Vai visu redzat likumsakarīgi?

I.K. : Izstāstīšu. Viena sieva brauc no Aizkraukles uz Vidzemi... viņai liela siltumnīca esot Aizkrauklē, bet viņa tirgo poļu ābolus. Un cilvēki tos pērk. Tic, ka tie ir latviešu. Nesaprotu, kā to var neredzēt?!.Vai citi atkal, nogriež mašīnā redīsiem lielos, potētos lakstus un uzraksta “Latvijas redīsi”. Acīmredzot, cilvēkiem ar laukiem ir tik maza saskare.

Man liekas, ka dzīve mūs katru noliek tur, kur mums ir jābūt. Un maksājam par visiem saviem labajiem darbiem, tāpat kā par sliktajiem. Un varbūt tā pat nav acīmredzama, tieša maksa. Es arī nepiedalos loterijās, jo negribu sev zaudēt kaut ko svarīgu, lai iegūtu kaut ko netik svarīgu, jo par visu ir jāmaksā..


Ar Ivetu Kazerovsku sarunājās Stefānija Jančevska

 

 



© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv