23.09.2019, Pirmdiena
lv
Aktualitātes Pārgaujas novadā
  • Lauksaimnieciskai izmantošanai nomājamās zemes Pārgaujas novadā
    Aicinām pieteikties uz zemes vienībām vai tās daļas nomas tiesībām lauksaimnieciskai izmantošanai ...
  • Uzņēmējiem pieejama preču zīme – “Radīts Pārgaujas novadā”
    Jau 2017. gada nogalē tika izstrādāts dizains preču zīmei “Radīts Pārgaujas novadā”, kura nu tiek piedāvāta Pārgaujas novada uzņēmējiem ...
Pārgaujas novada karte
Apmeklējumi šodien:
627, pašlaik vēro: 32.

Kādas ir Jūsu domas par gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu?
Uzskatu, ka gaidāmā reforma nav tendēta uz reģionu attīstību un nav vajadzīga
Reforma ir vajadzīga
Nav viedokļa
» Sākumlapa



Meža nozares gada balvas "Zelta čiekurs" laureātu vidū meža īpašnieks no Raiskuma pagasta
Meža dienu komiteja ir noteikusi meža nozares gada balvas „Zelta čiekurs” 2014. gada ieguvējus nominācijā „Par mūža ieguldījumu”, „Par inovatīvu uzņēmējdarbību”, „Par ilgtspējīgu saimniekošanu” un „Par ieguldījumu zinātnes attīstībā”. Balva „Zelta čiekurs” ir ikgadēja meža nozares augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā.
 
Balvu „Zelta čiekurs” nominācijā „Par mūža ieguldījumu”, kas tiek piešķirta par nozīmīgu mūža ieguldījumu nozares attīstībā, saņems izcili nozares ļaudis – Gunārs Dišlers, Māris Laiviņš, Jānis Mārciņš, Āris Smildziņš un Andris Ziemelis.
 
Laureāti nominācijā „Par inovatīvu uzņēmējdarbību” ir SIA „ASP Pluss”, SIA „4 Plus” un SIA „Baltic Block”, nominācijā „Par ieguldījumu zinātnes attīstībā” – Andis Lazdiņš, Leonards Līpiņš un SIA „Integrētās Audzēšanas Skola”. Laureāti nominācijā „Par ilgtspējīgu saimniekošanu” ir meža īpašnieki Mārcis Saklaurs, Gundars Seisums un Dainis Zuika. Gada balvas ieguvēji šajās nominācijās tiks nosaukti apbalvošanas ceremonijas laikā.

Saimnieks pats savā mežā

Gundaram Seisumam piederošais, 16 hektārus lielais meža īpašums atrodas Pārgaujas novadā, Raiskuma pagastā. Viņš pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados beidzis netālu esošo Raiskuma meža skolu, tāpēc visus meža darbus plāno un izpilda pats, brīvdienās palīgā pieaicinot bērnus un mazbērnus. Lai arī pēc meža skolas beigšanas trīs gadi nostrādāti Smiltenes MRS, tomēr viss, 45 gadus garais, darba mūžs saistīts ar lauksaimniecību un aizritējis Cēsu rajona kopsaimniecībā „Uzvara”, pildot dispečera un priekšsēdētāja pienākumus. Kad 1992. gadā Gundars atguva tēva mantojumu, bija nepieciešamas papildu zināšanas, tāpēc viņš sāka apmeklēt mežniecības un citu organizāciju rīkotos seminārus. Arī tagad netiek laista garām iespēja uzzināt ko jaunu. „Dzīve iet uz priekšu, daudzas lietas mainās. Nāk jauni noteikumi un jauna mežsaimniecības prakse. Tāpēc, lai labi saimniekotu, ir jāiegūst jaunas zināšanas un jādalās pieredzē ar citiem meža īpašniekiem”, atzīst G. Seisums.

Lai uzzinātu, kā saimnieko meža īpašnieks, dodamies mežā. Pirmo apskatām izcirtumu, kurš vēl nav atzīts par atjaunotu, bet mazo eglīšu galotnītes jau redzamas spraucamies ārā no sniega. Saimnieks pats tās sastādījis glītās rindās, pirms tam veicot apauguma novākšanu joslās. Šur tur redzam pa kādam ozoliņam. Tie saimniekam ļoti mīļi, tikai žēl, ka zvēri bojā un salnas apsaldē. „Nepatīk jau tās kailcirtes, bet šeit egles nepilna hektāra platībā bija pāraugušas un draudēja nokalst. Es, kā neliela meža īpašnieks, nevaru atļauties laist bojā labu materiālu. Gandrīz visus kokus nozāģēju. Atstāju ap  0,1 hektāru lielu joslu ar priedēm lauka malā. To skaitā palika arī ekoloģiskie koki. Gaujas nacionālajā parkā jāatstāj vismaz 10 augoši resnākie koki uz viena hektāra. Tāpat atstāju zem lielajiem kokiem augošās jaunās egles. Diemžēl lauka malas vēji bija stipri un egles nolauza. Vienīgi prieks par to, ka kopā ar stādītajām eglēm redzamas paaugas eglīšu grupas. Liela nelaime manā mežā ir korinte. No dārza tā pārgājusi mežā un sacenšas ar meža kokiem. Vienīgā iespēja cīnīties - to regulāri apcirst”, stāsta īpašnieks. Pēc brīža jau esam pie vienas no paaugas eglīšu grupām. Saimnieks veikli noliecas un norāda uz dažām zaļajām skaistulēm. „Šeit jau ir par biezu, tās, kurām vairākas galotnes vai bojājumi, būs jānogriež. Pašas jau arī droši vien izretinātos, bet es, kā meža saimnieks, procesu varu paātrināt”, viņš spriež.

Cirsmas malā pamanu glītā kaudzītē sakrautas, zarainas, nozāģēto koku galotnes. Jautāju, vai tās malkai. Saimnieks uzreiz neatbild, bet veikli paceļ un saslien trīs, pāris metrus garās, koku galotnes. „Šādos zārdos taču Vidzemē krauj sienu. Cenšos izmantot katru nozāģētā koka daļu, jo koks taču tik ilgi audzis un krājis masu. Nevar taču ļaut visam sapūt,” viņš stāsta. Cirsmas stūrī pie mieta piestiprināta koka plāksnīte, kur atrodama informācija par ciršanas gadu, cirtes veidu, izcirsto platību un īpašuma nosaukumu. Lai labāk varētu transportēt kokmateriālus, saimnieks ierīkojis pastāvīgu ceļu tīklu. Īpašuma robežstigas  saglabājušās no tēva laikiem, kad to platums bija ap trīs metriem plats, un arī tagad pa tām ar traktoru T – 40 var vest kokmateriālus. Arī mežā redzami šauri, vieglajai lauksaimniecības tehnikai piemēroti koku transportēšanas ceļi. Mitrākajā ceļa vietā, aptuveni 30 kvadrātmetru platībā, centīgais īpašnieks ieklājis akmeņus. Ejot tālāk pa robežstigu, pamanu gabalos sakaltu lielu laukakmeni. „Šos akmeņus tēvs agrāk saspridzināja un izmantoja mājas un citu saimniecības ēku pamatu būvēšanai, tos, kuri vēl palikuši, izmantoju ceļu uzlabošanai”, skaidro saimnieks.

Mitrā priežu mežā pamanu no pīlādžiem un ievām atbrīvotu egles paaugu. Lielās priedes vēl netiek cirstas, bet ap jaunajām eglītēm tiek nocirstas ievas un pīlādži. „Patīk, ka savu mežu redzu koptu. Te aug priedes, egles, bērzi, ozoli un apses. Mežā kokiem jāaug vairākos stāvos, lai tas būtu noturīgs,” savās domās dalās meža saimnieks. Turpinām pastaigu un nonākam aptuveni 50 gadus vecā priežu audzītē, kur starp tievām priedītēm slejas dažas ap 40 cm resnas priedes. „Atceros, ap 1954. gadu padomju vara šeit nocirta apmēram divus hektārus lielu kailcirti. Māte ļoti bēdājās, ka tik tuvu pie mājas iznīcina mežu. Pēc tam izcirtums atjaunojās dabiski, ar priedēm, kuras redzam šobrīd. Interesanti, ka aptuveni 18 resnākās priedes atstāja. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai 3 priedes. Toreiz jau tādi ekoloģiskie koki nebija. Visticamāk priedes atstāja kā sēklu kokus, lai veiksmīgāk notiktu dabiskā atjaunošanās”, savās atmiņās dalās īpašnieks. Par laimi līdzi ir pieauguma svārsts, un nolemjam palikušajām resnajām priedēm pārbaudīt vecumu. Kā atklāj gadskārtu raksti, šo priežu mūžs sācies ap tālo 1867. gadu. Tātad šogad tās jau 148 gadus vecas. Pēc rūpīgas izurbtā parauga apskates uzmanību piesaista gadskārtu platuma straujš pieaugums ap 1930. gadu, kas turpinājies 5 gadus. Meža īpašnieks šo faktu skaidro ar Raiskuma meliorācijas sabiedrības „Atauga” izveidošanos. Sabiedrībā iesaistījās arī Seisuma kunga tēvs kopā ar kaimiņu zemniekiem. Šajā laikā veikti pirmie nosusināšanas darbi. Faktu par šādas meliorācijas sabiedrības eksistenci apliecina statūti, kas saglabājušies mājas arhīvā. Pastaigu noslēdzam pie svaigi cirstiem, bet daļēji sausiem, egļu baļķiem. Katram baļķim tievākajā galā atzīmēts caurmērs centimetros. Noteikts katra baļķa tilpums kubikmetros. Turpat redzamas glīti sakrautas, metru garas, skaldītas apses grēdiņas. „Šeit man aug lielās egles, bet mizgrauzis uzbrucis un nu jau sausas. Tāpat arī pāraugušas apses, kuras sagatavoju malkā. Gan pašam, gan pārdošanai pietiek. Resnos baļķus arī vestu pie ceļa, bet negribu par velti atdot. Atceros, pirms pāris gadiem baļķus pie ceļa varēja pārdot par piecdesmit latiem kubikmetrā. Tagad uz tādu cenu cerēt nevar. Kaimiņos ir gateris. Tur daļa baļķu jau sazāģēti dēļos un brusās. Mājas un saimniecības ēku remontam noderēs”, spriež īpašnieks. Jautāju Seisuma kungam par to, kā viņš spēj nozāģēt un nolaist pareizajā virzienā tik lielus kokus. Koku gāšanā Gundars izmanto speciālu gāšanas dakšu, bet tomēr galvenais palīgs motorzāģim un skaldīšanas cirvim ir ķīļi. Atkarībā no situācijas, viņš izmanto kādu no trim mežā līdzi esošajiem gāšanas un skaldīšanas ķīļiem. Jautāju īpašniekam, vai ir doma apgūt Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. „Pašreiz manā īpašumā nav jaunaudzes, kuras atbilstu noteiktajiem kritērijiem. Viss, kas bija kopjams ir izkopts. Protams, nākotnē būs tāda jaunaudze. Manuprāt nav pareizi, ka atbalsts ir tikai kopjot jaunaudzi otro reizi. Daudz svarīgāka ir pirmā kopšana”, spriež Seisuma kungs.

Kā agrāk atzinis kaimiņos dzīvojušais mežkopis Zigfrīds Puriņš - pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Latvijā un arī Gaujas mežniecības teritorijā patiešām atstāja sēklu kokus. Par sēklu kokiem derēja veselīgas priedes, ar taisnu stumbru un simetrisku vainagu. Toreiz sēklu koku atzīmēšanai neizmantoja krāsu, jo tā bija dārga, bet gan ar cirvi noņēma plānu mizas slāni. Sēklu kokus dastoja atsevišķi un aprēķināja atstāto koku daudzumu kubikmetros. Dažreiz sēklu kokus pēc izcirtuma atjaunošanās novāca, bet citreiz tie palika jaunaudzē. Ne vienmēr iesējās pietiekošs jauno kociņu daudzums, jo toreiz, lai jaunaudzi atzītu par apmežotu, bija nepieciešams lielāks kociņu skaits, rēķinot uz vienu hektāru. Tāpēc nereti dabisko atjaunošanos papildināja ar stādīšanu.
Raimonds Mežaks, mežkopis

Zelta čiekurs

Meža nozares gada balvu „Zelta čiekurs”, kas ir augstākā atzinība par sasniegumiem meža nozarē, pasniegs jau vienpadsmito reizi. Meža nozares Gada balvas „Zelta čiekurs” pasniegšanas ceremonija notiks 22. maijā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes aulā.
 
Zelta čiekurs sevī iemieso vienkāršību, atvērtību un Latvijas meža skaistumu: dvēselē vienkāršs, formā izsmalcināts, atvērts kā saule, silts kā mājas svētība un sīksts kā latvietis. Nav precīzāka apzīmējuma cilvēka mīlestībai pret mežu, tāpat kā nav labākas balvas, lai atalgotu cilvēka darbu Latvijas meža labā.


© 2013 Pārgaujas novada pašvaldība.
Izstrādāts: 101.lv